Kristīne Kalnāja
Rīga – Bristole- Rīga
Klasika laikmetīgā teātra sarunu valodā.
Bristol Old Vic. svin savu 250 gadskārtu
Teātris mūs vienmēr sagaida kā brīnums. Uz skatuves izstāstīts, tas ikreiz ir īpašs stāsts. Karalisko patentu Bristolas skatuve iegūst 1778. gadā, kopā ar Karaliskā teātra (Royal Theatre) goda nosaukumu. Greznā celtne piedzīvo ziedu laikus līdz pat deviņpadsmitā gadsimta sākumam, kad teātra gravitācijas centrs pārceļas uz Kliftonu. 1946. gadā teātrim piešķirts jauns apzīmējums Bristol Old Vic, bet 1954. gadā šeit notiek dramaturga Artura Millera (Arthur Miller) lugas „The Crucible” Eiropas pirmizrāde. Bristol Old Vic teātra skola, kuru atklāj pasaulē pazīstamais angļu aktieris Lorenss Olivjē (Laurence Olivier) šogad atzīmē septiņdesmit gadu jubileju un absolventu vidū ir izcili aktieru talanti; Daniels Dejs-Leviss ( Daniel Day-Lewis), Džeremijs Aironss (Jeremy Irons), Samanta Bonda (Samantha Bond), Olīvija Kolmane (Olivia Colman), Patriks Stjuarts (Patrick Stewart) u.c. Teātra divsimt piecdesmit gadu jubilejas svinības ir iemesls daļai no viņiem atgriezties uz Bristol Old Vic skatuves. Jubileja ir krāsains un košs teātra notikums ar Šekspīra traģēdijas „King Lear” ietudējumu, izrādēm „The Rivals” un „The Grinning Man” un „Long Day’s Journey into Night”/ Garās dienas ceļš uz nakti. Savā teātrī jubilejas izrādēs atgriežas arī Džeremijs Airons. Par teātra un tā skolas vēsturi un radošo laboratoriju uz sarunu aicināju Bristol Old Vic administratīvo direktoru Endrjū Stokers (Andrew Stocker).
Daniel Day Lewis / Daniels Dejs Leviss
Kā, Jūsuprāt, uz Old Vic teātra skatuves top nevainojami aktierdarbi?
Emocionālā diapazona paplašināšana prasa zināmu laiku, dažreiz aktierim laiks ir nepieciešams, lai svešās izjūtas izslēgtu, taču iespēja iejusties citā raksturā, manuprāt, ir neaizvietojama izzināšanas pieredze , kas rezultātā spēj sniegt unikālu rezultātu. Ja vēlies saukt sevi par aktieri, tev jāprot „dzīvot”iztēlē. Lai saprastu otru, viņš jāiepazīst kā sevi pašu – kā šīs persona izskatās, pārvietojas, vai kā smaids spēj atklāt tās apslēpto būtību – dažādās personības nianses, kas kā spēlējot klavieru taustiņus, rada neatkārtojamas cilvēka raksturu kompozīcijas. Veidi kā aktieris sevi pilnveido ir visdažādākie, Daniels Dejs- Leviss, gatavojoties izrādei „My Left Foot” , kur viņam bija jāatveido personāžs, kas cieš no paralīzes, kādu laiku dzīvoja kopā ar cilvēkiem ar kustību traucējumiem – klasiska metode, kur aktieris identificējoties ar citas personas situāciju, to vispirms izdzīvo iztēlē.
Kas izrādē iekļauto vēstījumu padara saistošu skatītājiem?
Aktieri, atrodoties uz skatuves, ieskauj trīs sienas, kur ceturtā māksliniekam nav redzama, to veido skatītāji kā emociju atgriezeniskās saites spogulis. Katra izrāde ir kā jauna ceļojuma sākums. Talantīgi aktieri spēj to padarīt neaizmirstamu. Prātā nāk Džūna Barija (June Barrie), kura spēlēja galveno lomu uz Bristoles Old Vic skatuves izrādē „Driving Miss Daisy”, kas veidota pēc spēlfilmas pēc tāda paša nosaukuma motīviem. Aktrise pārliecinoši atveidoja cilvēka novecošanos, ko emocionāli caurvij galvenās varones izveidojusies atkarība no viņas šofera (Don Warrington), kurš mūža garumā sievieti visur pavadījis. Tā kā galvenā varone bija zaudējusi spēju kustēties, dzīves nogalē šoferis, kā allaž būdams Dēzijai līdzās, turpināja par viņu rūpēties. Izrādē notiekošais šķita kā patiesa epizode no dzīves, kas spēja aizkustināt līdz pat sirds dziļumiem. Caur aktieru dialogiem izrādes dramaturga paustā dzīves filigrānā izjūta uzrunāja klātesošos, liekot justies kā daļai no uz skatuves notiekošā. Katra izrāde ir pieredze, kas cilvēku garīgi izglīto un bagātina līdzīgi kā pati dzīve. Tā, manuprāt, ir teātra mākslas lieliskākā īpašība un vienlaikus stimuls, kas skatītāju mudina teātri apmeklēt atkal un atkal.
Vai esat saskāries ar situāciju, kad aktieris pirms izrādes nespēj tikt galā ar „lampu drudzi”?
Reizēm pat labākie no labākajiem aktieriem jūtas nedroši, uzsākot jaunu iestudējumu. Piemēram, pirms „Old Wicked Songs” pirmizrādes tās galvenās lomas atveidotājs, pieredzējušais aktieris Bobs Hoskins ( Bob Hoskins) nespēja tikt galā ar lampu drudzi, jo uz skatuves nebija kāpis divpadsmit gadus. Aktieris pat jutās fiziski slims, tādēļ lūdza, lai viņam starp uzstāšanās reizēm būtu pieejama glāze ūdens. Tomēr, tikko Hoskins uzkāpa uz skatuves dēļiem un sākās izrāde, ieslēdzās mākslinieka radošā enerģija, satraukums pazuda kā nebijis, uzburot neaizmirstamu aktierisko sniegumu.
Džeremijs Airons uz Old Vic skatuves 1970. gadā
Kāda ir Jūsu recepte skatītāju pieprasītai izrādei?
Lai Bristol Old Vic uzvedumi būtu nevainojami, pirms atsevišķām izrādēm īstenojam procesu, kas saucas „rūgšana”. Tā aktieriem un skatītājiem ir iespēja radīt pašu skatītāju pieprasītu izrādi četru nedēļu laikā. Uzvedums sākumā tiek demonstrēts auditorijai, tad saņemot skatītāju atsauksmes, šova veidotāji veic nepieciešamos uzlabojumus. Process turpinās, kamēr izrāde iegūst tās ideālo apveidu, kļūstot par aizraujošu izzinošu procesu visai izrādes tapšanā iesaistītajai radošajai grupai.
Vai Bristol Old Vic producētās izrādes prezentējat arī citviet pasaulē?
Bristol Old Vic ir pasaules līmeņa teātris, kur producētie uzvedumi tiek demonstrēti Londonas Nacionālajā teātrī, kā arī ir pieprasīti citu pasaules valstu ievērojamākajos teātros. Piemēram, viena no divsimt piecdesmit gadu jubilejas izrādēm „Jane Eyre”‘ gada sākumā guva izcilus panākumus Honkongas „Lyric” teātrī. Tāpat mūsu izrādes iespējams vērot tiešraidē, ko nodrošina Londonas Nacionālā teātra tiešraides straumēšanas tehnoloģija, kas ļauj notiekošo izrādi vienlaikus pārraidīt kinoteātros. Bristol Old Vic sadarbojas arī ar īpašu pansionātu Denville Hall, kur mitinās aktieri un dejotāji, kas sasnieguši pensijas vecumu un palikuši bez tuviniekiem. Vecie ļaudis saņem nevainojamu servisu, tajā skaitā iespēju skatīties teātra izrādes pansionātā uz vietas, ko nodrošina tiešraides straumēšanas tehnoloģija.
Šogad kopš slavenā angļu dramaturga Viljama Šekspīra nāves aprit četrsimt gadu. Kā Šekspīra daiļrade ietekmē šodienas teātru repertuāru ?
Kā senāk, tā mūsdienās cilvēki tiecas pēc stāstiem, kas iedvesmo. Šekspīrs ir sirds jeb universālās valodas karalis, kas spēj saskatīt un iemūžināt vērtības, kurām nav laika noieta. Tāpēc Šekspīra daiļrade nešaubīgi iederas arī mūsdienās. Galvenais, kāds ir slavenā dramaturga paustās idejas ietērps. Piemēram, savas darbības Bristol Old Vic sākumā mākslinieciskais direktors Toms Moriss Šekspīra darba „Romeo and Juliet” ierastā vietā piešķīra oriģinālu nosaukumu „Juliet and her Romeo” , slaveno mīlas stāstu no renesanses laikmeta pārceļot uz mūsdienu veco ļaužu pansionātu, kur abpusēji romantiskas jūtas piedzīvo divi tā iemītnieki – pensionāri. Izrāde kļuva par pilnīgi apgrieztu klasiskā stāsta versiju, taču izpelnījās vētrainas skatītāju ovācijas.
Bristol Old Vic teātra skola šogad svin septiņdesmit gadu jubileju. Kāds ir skolas galvenais vēstījums tiem, kas vēlas tur uzsākt studijas?
Bristol Old Vic teātra skola kļuvusi par daļu no mūsu teātra – talanti, kas šeit veidojušies, nākotnē turpina pilnveidot teātra reputāciju un tā tēlu. Old Vic teātra skolā aktieri apgūst klasisko aktiermeistarības izglītību , kas pasaulē tiek uzskatīta par visperspektīvāko. Mūsu audzēkņi salīdzina Bristol Old Vic teāra skolu ar Kembridžu un Oksfordu. Ik gadu uzņemam tikai četrpadsmit audzēkņus, taču pretendentu skaits ir aptuveni septiņi simti cilvēku gadā. Lai uzsāktu studijas, topošajam aktierim jābūt talantīgam, jāmāk iesaistīties radošajā procesā un garīgi pilnveidoties. Vairums jauniešu piesakās teātra skolā sešpadsmit gadu vecumā, uzskatot, ka mācības beidzot, tūdaļ sekos panākumi. Taču, lai tā notiktu, nepieciešams garīgs briedums – aktiera uzdevums ir „izstāstīt” dzīvi, un kā gan tas iespējams, ja cilvēks pat nezina kā tā „garšo”. Tāpēc skolu beidzot, svarīgi ir turpināt pilnveidot savu personību. Aktiera dvēseles darbs ir būt dzīves pazinējam – prasme pieredzi transformēt caur ķermeni veido aktiera talanta potenciāla kapitālu.
Kādi ir teātra tuvākie plāni nākotnē?
Mēs turpinām jubilejas izrāžu dekādi un sākam īstenot Bristol Ol Vic atlikušos rekonstrukcijas darbus, grandiozu teātra ārējās fasādes pārveidošanu atbilstoši karaļa Džordža laikmetam, lai pirmo reizi kopš ēka uzbūvēta, pilnībā atklātu tās oriģinālo astoņpadsmitā gadsimta veidolu. Rekonstrukcijai sekos īpašs atklāšanas pasākums, kas prezentēs pilnīgi jaunu teātra ēkas ieeju. Kā saistošu astoņpadsmitā gadsimta relikviju teātra apkārtnē esam uzgājuši arī senus bruģakmeņus, kurus pārklājām ar mūsdienīgu apmetumu un izlikām apskatei. Manuprāt, tādā veidolā jaunais papildinās veco, tradicionālo, sniedzot lielisku ieskatu senajā teātra ēkā un mūsu repertuāra izvēles prioritātēs, sasaucoties ar mūsu klasisko repertuāru.
