Viedokļi

Gubenko

 

Uz kants.lv jautājumiem atbild filozofs Igors Gubenko

 

Domāšanas sistēmas – filosofijas lietotājs, neapzināts patērētājs ikdienā, var būt ikviens. Vai filozofija mums traucē vai palīdz sazināties un saprast pasauli?

  • Neapzināti mēs visi esam filozofijas patērētāji, jo savu izpratni par apkārt notiekošo vienmēr veidojam, balstoties uz kādu filozofiju. Piemēram, ja ticam, ka realitāte ir tieši tāda, kādu to uztveram, vai, gluži pretēji, pieļaujam, ka tā ir citāda, tad netieši jau pārstāvam noteiktu filozofisku pozīciju, jo apgalvojums “realitāte ir tāda, kādu es to uztveru” un tam pretējais “realitāte nav tāda, kādu es to uztveru” ir filozofiskas atziņas. Loģika (kas tradicionāli arī pieder pie filozofijas) nosaka, ka vienai no šīm atziņām jābūt patiesai, bet otrai – aplamai. Proti, mēs nevaram nedz pieņemt, nedz noraidīt abas reizē. Tādējādi mēs vienmēr jau esam kādas filozofijas lietotāji, pat pirms vēl esam sākuši tieši formulēt un apsvērt filozofiskas problēmas. Un tas nebūt netraucē sazināties ar pasauli un saprast to, drīzāk otrādi – nodrošina šādas saziņas un saprašanas iespēju.

Kad filozofija no cilvēka eksistences neatņemamas sastāvdaļas pārtop par fokusētu pārdomu objektu, tā mēdz radīt demotivējošus un demobilizējošus efektus (“kāpēc lai es kaut ko daru, ja neviena izvēle nav tā pareizā?” utt.), bet šāda “analīzes paralīze” visbiežāk ir pārejošs simptoms. Ar laiku apziņa, ka neviena rīcība nav perfekta, tomēr palīdz izšķirties par labu tai, kas ir vismazākā mērā neperfekta. Jādomā, ka neperfektai būtnei, kas ir cilvēks, nekas vairāk par to nemaz nav dots.

Kā vērtējat Kanta filozofijas pamatprincipus un kur šo domāšanas modeli var atrast šodienas komunikatīvajā telpā?

  • Kants ir unikāls notikums filozofijas vēsturē. Apgalvojot, ka lietas pašas par sevi nav tādas, kādas tās mums parādās, viņš veic Kopernikam līdzīgu apvērsumu filozofijā, padarot cilvēku par tās centrālo personāžu. Jo tieši cilvēka apziņa nosaka to, kā viņam parādās lietas. Cilvēks kā izziņas, morāles un ticības subjekts sniedz atbildes uz Kanta filozofijas trīs centrālajiem jautājumiem: “ko es varu zināt?”, “kas man jādara?” un “uz ko es varu cerēt”.

Esmu pārliecināts, ka mūsu izpratni par cilvēka brīvību, autonomiju, radošumu, cieņu pret citiem utt. būtiski nosaka veids, kā Kants aplūkoja šos jautājumus. Turklāt Kants kā kritiskās filozofijas pamatlicējs ir galvenā filozofiskā autoritāte, pie kuras vērsties, ja gribam saprast, ko īsti nozīmē domāt kritiski. Un kritiskā domāšana mūsdienas nav tikai intelektuāli izsmalcināta indivīda raksturiezīme – tā ir arī demokrātijas kvalitātes un sabiedrības drošības svarīgs nosacījums. Jo vienīgi kritiski domājošie indivīdi spēj pieņemt izsvērtus un ilgtspējīgus politiskos lēmumus, kā arī filtrēt informācijas plūsmu apstākļos, kad informācija ir kļuvusi par hibrīdas karadarbības ieroci.

Kas būtu galvenie trīs Kanta filozofijas uzstādijumi, ar kuriem jūsuprāt šodien saskaramies visbiežāk?

  • Pirmā nostādne būtu apgaismība kā iziešana no intelektuālās nepilngadības, kam ir visciešākais sakars ar patstāvīgo, no aizspriedumiem brīvo domāšanu. Būt apgaismotam, intelektuāli pilngadīgam vispirms nozīmē domāt pašam, nevis paļauties uz gatavām domāšanas shēmām, pie kurām dažādas varas instances (ne tikai politiskā vara, bet arī mediji, biznesa smagsvari, sabiedrība kopumā ar anonīmo spiedienu, ko tā īsteno uz indivīdiem) nemitīgi cenšas mūs pieradināt. Kanta filozofija sniedz mums konceptuālus rīkus, lai pretotos šai simboliskajai varai, kas mums pašiem nemanot pārņem mūsu prātus un laupa pašnoteikšanās iespēju.

Otrā Kanta filozofijas nostādne, ko es gribētu izcelt, ir viņa morāles filozofijas galvenais likums, ko var uzskatīt par tā saucamā morāles zelta likuma (nedari citiem to, ko negribētu, lai citi dara Tev) parafrāzi. Šis likums, ko Kants dēvē par kategorisko imperatīvu, nosaka, ka man vienmēr jārīkojas tā, lai mana rīcība varētu kļūt par vispārīgā likuma pamatu, proti, lai tā varētu kļūt par paraugu visiem. Piemēram, piemēslojot vidi, es pavisam droši pārkāpju morālo likumu (jo kāda gan būtu šī vide, ja tā darītu visi?), savukārt, piemēram, piedaloties talkā, rīkojos atbilstīgi morālajam likumam, jo, pat ja visa cilvēce nolemtu iesaistīties talkā, tas nevienam nenāktu par sliktu.

Ar šo morāles likumu cieši saistīts cits princips, ko es izvēlos kā trešo Kanta filozofijas nostādni: “Nekad neizturies pret citu cilvēku tikai kā pret līdzekļi, bet vienmēr arī kā pret mērķi”. Tas nosaka, ka cilvēks ir jāciena kā mērķis sevī, nevis tikai kā līdzeklis mūsu vajadzību vai interešu apmierināšanai. Nav jāpieliek lielas pūles, lai saprastu, ka lielākā daļa vardarbības, kas notiek pasaulē, balstās šī principa pārkāpšanā. Zīmīgi, ka Kants runā tikai par cilvēkiem, bet mūsdienās vairāki filozofi ir norādījuši uz vajadzību attiecināt šo principu arī uz dzīvniekiem. Spraigas diskusijas par dzīvnieku tiesībām, kuras reti kad iztiek bez atsaucēm uz Kantu, pierāda viņa filozofijas aktualitāti kontekstos, kurus viņš pats nevarēja paredzēt.

Kā jūs kā filozofs traktētu Kanta kritiskās filozofijas nozīmi sabiedrības attīstībā un kultūrā?

  • Ja indivīds nostājas uz intelektuālā brieduma ceļa, sākot domāt kritiski, tad to pašu var teikt arī par sabiedrību. Kritiskā domāšana, kad tā norisinās ne tikai individuālā, bet kolektīvā mērogā, ir nepieciešams nosacījums tam, lai mēs kopīgi spētu pieņemt pareizus lēmumus par to, kas mums visiem ir saistošs (teiksim, par kopīgo labumu). Arī attiecībā uz kultūru kritiskās domāšanas pozitīvā nozīme parādās visai skaidri: katra kultūra ir dinamisks un mainīgs organisms, un tās attīstību lielā mērā nosaka spēja kritiski izvērtēt pašai sevi un atteikties no tām attieksmēm un praksēm, kurās tiek saskatīta necieņa pret citiem. Piemēram, tas, ka vēsturiski Rietumu (un ne tikai Rietumu) kultūrā sieviete bijusi subordinēta vīrietim, nenozīmē, ka tā tam jābūt arī turpmāk. Tā relatīvā dzimumu vienlīdzība, ko esam sasnieguši 21. gadsimta sākumā, nebūtu iespējama bez racionālās kritikas, ko sieviešu emancipācijas proponenti vērsa pret patriarhālo sabiedrību.

Ja Jums Kanta fiozofija būtu jāraksturo vienā teikumā….

  • “Uzdrošinies domāt!” (citāts no Kanta esejas “Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?”). Ņemot vērā, ka nebūt neesmu lielākais Kanta speciālists Latvijā, gribu piedāvāt arī savu kompetentāko kolēģu versijas: “Cilvēks nav Dievs” (Rihards Kūlis), “Dari!” (Igors Šuvajevs), “Pffff!” (mana mūza Elvīra Šimfa, atsaucoties uz, viņasprāt, absurdo lūgumu rezumēt Kanta filozofiju vienā teikumā).