Ierēdņa ceļojums/ Gints Ozoliņš/ Rīga-Amsterdama-Rīga

IMG_gints135986 (2)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Paldies, paldies, paldies! – ar aptuveni šādu vai šādam noskaņojumu radniecīgu sajūtu ierēdnis pēc trim municipālajās klaušās pavadītajiem gadiem šķīrās no sava visnotaļ cienījamā amata un devās pelnītā ārzemju ceļojumā. Teikt ardievas sanāca citi, nu jau bijušie ierēdņa kolēģi, kuri pēc paredzami sirsnīgajām atvadu runām ar skumji nodurtām galvām un nedzirdamām nopūtām atkal iegrima savu svarīgo papīru kaudzēs. Šai atvadu ceremonijai, kas norisinājās vēlā rudenī, un kam notiekošajam it kā vajadzēja piešķirt īpaši padziļinātas melanholijas dimensiju, uz ierēdni atstāja rāma un kontrolēta atvieglojuma sajūtu.

Un tā nu ierēdnis atvieglots devās ceļā. Darba tiesisko attiecību izpratnē, protams, nu jau bijušais ierēdnis, taču sirdī joprojām apzinīgais un disciplinētais pilsonis, kas uz valsts kontroles dienestiem noraugās ja ne gluži ar mīlestību, tad ar svinīgu pacilājumu gan. Viņš necieta haosu, nenoregulētus līgumtiesiskos aspektus, kavētus termiņus un no valsts un pašvaldības iestādēm tālu stāvošu sociālo slāņu ikdienas frivolitāti.

 

1000 eņģeļu balsīs

Mīlestība uz kārtību, kas ne vienmēr paģēr paša kārtības mīlētāja pedantisku un nevainojumu kārtības postulātu izpildi, viņā uzbriedināja jaunu personības dīgstu, kas turpināja zelt arī pēc klausības beigām. Šis dīgsts bijušajos ierēdņos paliek uz mūžu un sadzīvo ar kaislībām un identitātēm, kas viņos ir dzimušas un attīstījušās pirms un pēc kalpošanas iestādei un kam šādos vai citādos apstākļos lemts uzzelt, vai nokalst, bet nekad neizzust. Viena no šādām ierēdņa kaislībām bija klaiņošana, kuras kultivēšana, atrodoties iestādē, pats par sevi saprotams nebija nedz iespējama, nedz pieļaujama. Taču tagad visas debess puses plaši pavērās, ceļi laipni izklājās un vēl pēdējie uz siltajām zemēm neaizlidojušie putni (kaijas un vārnas) tūkstots eņģeļu balsīs iedziedājās, aicinot ierēdni doties tālā un aizraujošā klaiņojumā.

Līdzko ierēdnis bija ticis lidmašīnā (un tā bija svētdiena, kad ierēdņi parasti gludina kreklus jaunam nedēļas cēlienam), tā nekavējoties pasūtīja pudeli baltvīna. Pirmkārt jau tāpēc, ka iepriekš, nenoskaidrotos apstākļos, bija ieguvis hronisku klaustrofobiju, kamdēļ necieta lidojumus, otrkārt – ārā blīda piķa melna nakts, treškārt – nākamajā, un arī aiznākamajā dienā nebija jāiegrimst svarīgo papīru kaudzēs, kā arī visubeidzot – vienkārši radās vēlme nosvinēt lielās brīvības mazo triumfa brīdi.

 

Vienā inkarnācijā

Turpmākās divas nedēļas ierēdnis malkoja te vīnu, te cēla pie lūpām spirdzinošu alus kausu ik vakaru. Tomēr uzreiz jāpiebilst, ka pagrimuma drāma Hansa Falladas manierē nesekos. Glāzīte kļuva par ierēdņa kluso ceļabiedru, kas ļāva savākties pēc dienas gaitās neskaitāmajās pilsētās, laukos, parkos un mākslas muzejos gūtajiem iespaidiem, turklāt ierēdnis ceļoja gluži viens. Tā ceļot ir vienkāršāk un atbilstošāk cildenajam klaiņojumu garam. Tā lūk ir patiesa brīvība! Tā ir tūkstots un viena nakts, lidojošais paklājs, britu karaliskā pasta baložu eskadriļa un klīstošais holandietis vienā inkarnācijā.

Jāsaka, ka nekāda klasiskā klīšana tā viss jau nu tomēr nebija. Ierēdnis jau laikus visu bija rūpīgi izplānojis. Klaiņoja, tā teikt, kontrolētā veidā iepriekš noregulējis visus ar nakšņošanu un pārvietošanās trajektoriju saistītos jautājumus. Un arī zemes, kuras viņš izvēlējas, nebija vis nekādas neparastās, bet gan gluži otrādi – tik parastas, ka šajā parastumā, atausa valdzinošs ikdienas neparastums. Ierēdnis ceļoja ar vilcienu, uzturējās stacijās, stāvēja uz peroniem, pētīja vilcienu atiešanas sarakstus, pārsēdās no viena vilciena otrā, un nereti katras nākamas pilsētas apmeklējums aprobežojās ar iznākšanu stacijas laukumā un vietējo iedzīvotāju neuzkrītošu nopētīšanu, kamēr tika izsmēķēta cigarete.

Pēkšņā kustība

Viņa ceļojums sākas Briselē, taču šī apstāšanās ierēdnim bija ievērības cienīga vien ar vīnā sautētu mīdiju katla izēšanu un klaiņojumiem pa tā saucamajiem svešo rajoniem, kas pēdējā laikā bija ieguvuši negantu teroristu izauklētāja bēdīgo slavu. Vārdu sakot, ja neskaita dažu simtu Brēgeļa paaudzes gleznotāju grotesko tēlu studijas Karaliskajā mākslas muzejā, ierēdnim jau kuro reizi ar Briseli neizveidojās nekāds kontakts.

Briseles garlaicības izmocīts, ierēdnis vienā elpas rāvienā izšāvās cauri Flandrijai, tomēr pēkšņā kustība viņu aizveda ne tur, kur vajag. Lietū mirkdams nevienam nezināmajā Ronsē (kas uz Valonijas robežas) un, sapīcis par ierēdnim nepiedodamo neuzmanību, bet vienlaikus līksmodams par necerēto maldīšanās veiksmi, ierēdnis veica pirmo ierakstu savā ceļojuma dienasgrāmatā: „Kur tā var skriet! 10 minūšu pārsēšanās nozīmē tieši tik maz, lai paveiktu nožēlojami maz – izietu no stacijas un uzmestu vienu paviršu skatu pilsētai. Mazu slapju ciematu gadījumā tas, ko no stacijas redz, tas arī tur ir. Ja vien neskaita iespējamās knipelētājas, konditorejas un vietējos noslēpumus, ko neviens nekad neredz.”

 

Kur krustā sita Žannu Darku

Lai ierēdņa ceļojuma apraksts neiegūtu franču romānistu grandiozo daiļdarbu apgrūtinošās aprises, pieminēsim tikai pašu būtiskāko – ierēdnis devās uz Pikardiju ( kur Marina Lepēna nule nosvinēja savu neticamo uzvaru, bet vēlāk atkal zaudēja), Normandiju (kur krustā sita Žannu d’ Arku) līdz galu beigās nonāca Versaļas pils parkā (kur Žans Batists Lulī, līdz tas nebija kritis netiklībā un tam nenopuva kāja, uzveda grandiozas baleta izrādes dižākajam no dižajiem Saulvežiem, ko šī zeme redzējusi). Par Pikardijas un Normandijas sūri cildeno skaistumu ierēdnim iepriekš bija tikai miglaina apjausma. Kaut ko tas bija lasījis vikipēdijā, teiksim, par normāņu izcelšanos Rietumfranku karalistes krastos, vai dzirdējis par pašu smirdīgāko sieru pasaulē, kas nākot akurāt tieši no Normandijas, vai arī stundām ilgi pētījis kartes un mēģinājis franču vietvārdos atpazīt to flāmiskos pirmsākumus.

Dīvaini, bet.. .attālinoties no flāmu zemes dienvidu virzienā, ierēdnis sajuta kaut ko pazīstamu un savas izjūtas nekavējoties fiksēja dienasgrāmatā: „Ainava aiz loga līdzinās Bauskas kartupeļu laukam. Žēl, ka netīrs logs, nebūs nekāda fotografēšana.”, vai tālāk: „ Pikardijas ainava ir tik pazīstama latvieša acij – tik ģederteliasistiska, ne tā kā Flandrijā, kur viss pēc Brēgeļa”. Tas bija ātrs un gaistošs vērojums, tie varēja arī būt maldi, taču ierēdnis turpināja rakstīt: „Vilciens ātri paslīd garām vietām bez nosaukuma. Tas negrasās apstāties un nemaz neievēro šīs vietas. Bet māte pa maza ciemata ceļu aizstumj bērna ratus”. Citā, acīmredzot svarīgākā ciemā, kur vilciens tomēr apstājas, iepretim stacijai bija novietojies necils divstāvu namelis, kuru rotāja ambiciozs uzraksts – CAFE DE LA GARE | BAR-TABAC-LOTERIE-JEUX. Pēc stundu gara pārbrauciena pār kartupeļu un krūmāju laukiem šī vieta ierēdnī raisīja neskaidras gaidas. Gribējās notikumu. Bet nekas nenotika. Vilcienā līksmi iereibuši pasažieri, vai loterijā vinnējušie neparādījās. Vilciens bija tikpat kā tukšs un neviena netraucēts traucās tālāk.

 

Pievakarē, Amjēnas dzelzceļa stacijā

Pievakarē ieradies Amjēnas dzelzceļa stacijā (ierēdnis visās pilsētās ieradās pievakarē) viņš ieraudzīja melnu pufaiku klusi slīdošos stāvus, kurus vainagoja blondas sārtvaidžu galvas. Tapa skaidrs, ka šī ir cita Francija. Tā nebija liderīgā Parīze ar vaļīgajām šansonetēm un nebeidzamo internacionālo pūli. Te valdīja kaut kas stingri nemainīgs un pastāvīgs, kam lielāka radniecība ar ģermāņu robustajiem, nevis romāņu šlenderīgajiem un pagrimumā slīgstošajiem romāņu dieviem. Gaisā uzjundīja štovētu kāpostu un kartupeļu klimpu negalantais smārds, bet ielas iemirdzējās kā Frīgas gādīgās slotas izmēztas. Un tad, iespiesta rūpīgi koptajos pilsētas kvartālos, parādījās arī viņa – Francijas lielākā gotiskā katedrāle. Ierēdnis klusā sajūsmā dienasgrāmatā tai sniedza lakonisku raksturojumu: „Vienkārši milzīga, pie tam, kas būtiski – neapčurāta!”. Izdzēris tasīti kafijas mundrumam īru krogā, ierēdnis sēdās Haut Normandie ekspresī un devās tālāk, uz Ruānu. Ārā jau valdīja pilnīga tumsa un vilciens bija vēl tukšāks par to, kas veda uz Amjēnu. Bija tikai seši vakarā, bet tikpat labi varēja būt trīs naktī. Tumsa saplūda ar tumsu un ierēdnim nekas cits neatlika, kā pētīt vilcienu sarakstus un uz pārmaiņām arī nedaudzos pasažierus: „Ar mani brauc dažas meitenes, bet apakšstāvā pāris kungu. Visi klusē. Kad pieceļos, tad arī viņu acis gausi paceļas, uzticīgi mani vēro, bet viņu spriedums izpaliek, jo nākamajā mirklī viņu plaksti jau atkal ir nolaisti.(…)

 

Kafkas absurda auglis

Tūūū ….vilciens dažkārt sērīgi pataurē – varbūt govis sveicina, vai kādu aizmigušu ciemu.(…) Krēsli vilciena salonā apvilkti ar zilu samtu kam simetrisks ornaments, kas, ja skatās pavirši, un neiedziļinoties, atgādina Francijas karalisko lilijas zieda heraldisko motīvu. Taču patiesībā tas ir nekonkrēts ķeksis – kaut kas starp vistas kājas nospiedumu un Mercedes logo.”

Nepiedodami, protams, ir tik ilgi kavēties pie brauciena tumsā. Varētu uzskaitīt arhitektūras pieminekļus, vai raksturot vietējo kulināriju, vai vismaz publicēt labāko zīmola apģērbu outletu adreses. Tomēr tas nebūtu nedz interesanti, nedz saskanētu ar ierēdņa rimtā skrējiena politiku. Vissvarīgākais šajā ceļojumā bija vilciens, stacijas un staciju laukumi. Vilciens sekoja vilcienam, ar pārsēšanos un bez, bet visbiežāk tomēr ar. Ja būtu kompānija, tad vēl varētu šī brauciena rutīnā iekļaut restorāna vagonu, bet, kā jau minēts, ierēdnis bieži pārsēdās un ēšanas vietā pīpēja un strēba kafiju. Nonācis Ruānā, viņš nogaidīja, kamēr mazskaitlisks pasažieru pūlis aizplūst augšup pa eskalatora kāpnēm un ar telefona kameru iemūžināja vilcienu, ar kuru bija atbraucis un vilcienu, ar kuru braucis nebija, bet kuru rotāja lepna Augšnormandijas dzelzceļa kompānijas šilte. Svarīgi bija dokumentēt katru ceļa artefaktu, lai varētu par to tālāk nedomāt un ļaut apziņai uztvert nākamo no tumsas iznirstošo parādību. Šāda parādība neapšaubāmi bija pati Ruāna visā savā veselumā. Tiešām, bez pārspīlējuma! Pilnīgā bezspēkā un badā (no cigaretēm tomēr nepaēdīsi) ierēdnis klīda pa pildrežģu ēkām pārblīvētajām vecpilsētas ielām, vispirms no stacijas lejup pa Žannas d’Arkas bulvāri pretī Sēnas krastmalai, tad pa kreisi, dziļāk Žannas d’Arkas asinīm izmirkušajās ieliņās. Laternas spīdēja, cilvēki klusi vakariņoja, bet veikalu skatlogos priecīgi gulēja dārgi interjeru priekšmeti – rožainas segas, svečturi, vāzes un lampas vai senas pastkartītes ar normandiešu tautas tērpos tērptām kundzēm. Te pēkšņi, kā biedējošs Kafkas absurda auglis, pret debesīm izšāvās uz vājprāta robežas izdekorētās Ruānas katedrāles milzu sienas blāķis. Kas par biedējošu mērogu! No vienas puses to varētu saukt par ekscentrisku un talantīgu zemapziņas murgu, no otras – par šejieniešu apliecinājumu izmisīgai un galīgai padevībai dižajam kreatoram.

Te noteikti ir jāatgriežas, nodomāja ierēdnis, un nākamajā dienā taisnā ceļā devās uz Parīzi, lai izpildītu vienu no svarīgākajiem savas plānveida klaidonības uzdevumiem – apmeklēt slaveno Versaļu.

Līdzko nonācis Parīzes Svētā Lācara stacijā, ierēdnis metās uz kafejnīcu, jo atkal neko nebija ēdis un dzēris. Taču lielpilsētas internacionālais pūlis un šansonetes viņam neļāva koncentrēties, sagrozīja galvu un žilbināja acis, tāpēc brokastu vietā ierēdnis taisnā ceļā devās aplūkot savu smalko apartamentu Menilmontant apkaimē. Dzīvokļa grīdas sedza parkets, sienas klāja mākslas darbi, bet no balkona pavērās skats uz mūžīgo skaistuli ar pašu Eifeli viducī. „Dzīve ir izdevusies!”, nodomāja ierēdnis un devās uz netālu esošajiem kapiem aplūkot mirušās franču slavenības.

 

Princešu buduāri, rakstāmgaldi, lustras un klavesīni

Tas prasīja stundu, lai ar vilcienu nokļūtu Luija XIV, XV un XVI rezidencē, kur ierēdni pārsteidza nevis žoga zeltīšanai izmantotais cēlmetāla daudzums, bet tūristu ordas un somāliešu/sudāniešu jaunekļu medīgās grupas ar bleķa Eifeļu ķekariem un pašbilžu kokiem rokās, ko tie centās klibākajiem un ievainojamākajiem ordas īpatņiem iesmērēt.

„Mans zelts ir mana tauta”, pie sevis atkārtoja ierēdnis un mēģināja pāri visu pasaules tautu ziņkārīgajiem pakaušiem saskatīt spožo karaļu un princešu buduārus, rakstāmgaldus, lustras un klavesīnus, līdz, paguris izmetās no pils un devās lejup uz parku.

Ārā viegli smidzināja, grantētie ceļi pārklājušies ar vieglu dubļu pastu, bet parka statujas ieziemotas un ievīstītas zaļās vaskadrānās – tātad priekšnoteikumi, lai apgrūtinošie tūristu bari paliktu silti pieelpotajā pilī un nodotos suvenīru iegādei.

Izstaigājis no pils netālu esošos bosketu labirintus, ierēdnis noīrēja velosipēdu un, ar vienu roku stūrējot, bet ar otru – turot virs sevis oranžu lietussargu un austiņās klausoties Pulenku, devās tālu parka dziļumā un ļāvās melanholiskai aizmirstībai. Pils izgaisa dziļā miglas perspektīvā, viegls vējiņš irdināja pils parka milzīgo baseinu ūdens klājumus un slapjā velēna lēni un svinīgi elpoja.

 

Excusez-moi

Stāstu šeit varētu beigt, taču ierēdņa ārzemju ceļojums nebūt vēl nebija galā. Bija jāpakāpjas augstāk un rezumējoši jāpalūkojas uz Eiropu no augšas, tāpēc ierēdņa ceļojums turpinājās uz Tiroli un Šveici.

Nākamajā dienā sākās ilgais pārbrauciens uz Zalcburgu, jo kas gan būtu Eiropas apceļošana bez Mocarta kūgeļa nobaudīšanas. Un būtisks šeit ir arī dzelzceļa transporta faktors, jo no Parīzes Austrumu stacijas uz Strasbūru var aizbraukt ar Eiropas ātrāko vilcienu un šo prieku ierēdnis sev nevēlējas liegt. Neteiksim, ka šis brauciens būtu neizmērojamas romantikas piesātināts akts, jo TGV ekspresis līdzinās virszemes lidmašīnai un skan kā lidmašīna, pasažieri lielākoties ir uzvalkos tērpti politiskie birokrāti un darījumu cilvēki un tamdēļ nepiedalās kolektīvās ceļojuma jūsmas producēšanā, bet ainava aiz loga nevis harmoniski un liegi slīd, bet nervozi zib. Turpretī, šādā veidā pārvietojoties, var uzskatāmāk novērtēt, kā Šampaņas ainavu nomaina Elzasas-Lotringas ģermāniskie vaibsti – teritoriju, kuru franču un vācu valstis gadsimtu gaitā viena otrai zagušas ar pārsteidzošu regularitāti. Nu ko var darīt, ka Lotārs nespēja sava Mittelreiha pavalstniekiem iedēstīt spilgtākus pašu identitātes vaibstus!

Ekspresbrauciens noslēdzas ar nepilnu 10 minūšu viesošanos Eiropas galvaspilsētā Nr.2 un ierēdņa dienasgrāmatā parādījās īsa atskaite: „Izskrienu no stacijas un pīpēju. Aplaižu skatu tuvējai paysage – acīmredzami šis nav pilsētas centrālais laukums. Skrienu atpakaļ stacijā. Melnādaina dāma vēršas pie manis – Excusez-moi – bet es neatskatīdamies skrienu tālāk. 25. perona pašā galā stāv mans Ofenburgas vilciens. Skrienu.”. Varbūt citiem tas nešķiet būtiski, taču ierēdnim patika pievērst uzmanību lingvistiskiem jautājumiem un tā kā tika šķērsota divu lielāko Eiropas nāciju robeža, ierēdnis ieklausījās pasažieru runās: „Vilciens ar traktora motoru dodas ceļā. Tumsnēja dāma, kas iekāpj Krimmeri-Meinau (joprojām Francijas republikā) bez šaubu ēnas par savu valodas izvēli lūdz sēdvietu skaidrā vācu valodā. Tas nevienu nemulsina.”

 

Reinas ielejā

Jāsaka, ka šī diena ierēdņa ceļojumā izcēlās ar vienu vienīgu pārsēšanos un sekojošo pīpēšanu, jo, lai nokļūtu no Parīzes uz Zalcburgu ar vilcienu, nepieciešamas vismaz 8 ar pusi stundas. Ierēdnis brauca un vēroja un savus vērojumus pierakstīja dienasgrāmatā, pārsēdās, pīpēja, skrēja un tā tas turpinājās visu dienu. Reinas ielejā, ceļā uz Karlsrūi, ierēdnis turpināja pasažieru vērojumus: „Mana blakussēdētāja ēd brēceli. Labajā pusē garām slīd zilu kalnu rinda. Vīrietis ar uzplečiem (trīs sudraba zvaigznītes) ar savu ceļabiedru sarunājas švābiski. Kautkur kreisajā pusē jābūt Reinai, bet viss ir plakans un aiz augsta žoga. Te nav vietas nedz skumjām, nedz priekam, nedz apcerei (…) Jauns vīrietis kamuflāžas biksēs lasa Junga „Der Moderne Mythos””.

Sev par lielu prieku otro reizi ceļojuma laikā sajaucis vilcienus, ierēdnis ieradās Štutgartē ar nokavēšanos. Plānoto 10 minūšu pārsēšanas vietā nu nācās Švābijas metropolē uzturēties veselu stundu. Ierēdnis pameta dzelzceļa staciju un devās pilsētā, kuras tūrisma sauklis sola – „Štutgarte piedāvā vairāk”, vai pilsētas tēvu nesen ieviestā pilsētas identitātes redakcija – „Das Neue Herz Europas”. Tā kā ierēdnim no garā ceļa sirds patiešām jau stājās un štimmungam prasījās ko dzīvinošu, tad šī nudien bija vispareizākā vietā kur apstāties. Sekojot ļaužu straumēm, viņš nokļuva lielā gājēju ielā, kurā valdīja tāds kā līksms rūķu sabats (bija sestdienas pusdienslaiks). Königstrāsē spoži spīdēja saule, un uz mirkli kļuva karsts kā vasarā. Rislinga vietā ierēdnis tomēr apdomīgi izvēlējās kafiju ar sviestmaizi un atgriezās stacijā.

Vilciens lēnām kāpa augšup, pasažieriem aizkrita ausis, bet švābu alpu virsotnes rotāja glīti krustiņi. Salonā iestājas rāms dienduss. Šur tur iepēkšķējās pa bērneļa balsij, bet kārns koristu pāris žēlabainā tremolo kaut ko klusi studēja no atvērtās partitūras. Vagonus naski pārstaigā konduktori, kniebdami biļetēs caurumus, kas, jāpiezīmē, ir samērā neredzēta parādība Francijā.

 

Ārpus stacijas ēkas Minhenē

Minhenē ierēdnis ieradās ar izžuvušām acīm un jau pilnīgi nomocījies. Ar neīstu entuziasmu viņš šeit centās uztvert kaut ko lielu un cienījamu, bet neizdevās. Izpīpējis savu dienišķo cigareti, viņš nolēma nedaudz paieties ārpus stacijas ēkas: „Izeju uz ielas, paejos uz priekšu. Jau krēslo. Svešādi cilvēki nes kaut kādus maisus, sasaucās savā starpā, aicina spēļu zālēs. Acīmredzami esmu iznācis sliktajā pilsētas pusē. Atgriežos stacijas lielajā hallē un savā nodabā klīstu. Ieraugu norādi angliski – to the city un saprotu, ka tur laikam ir tā labā izeja uz pilsētu. Bet protams vairs nekur neeju, paslīdu garām brēceļu un piparkūku stendiem un dodos uz 11. peronu no kura drīz aties mans Rozenheimas-Zalcburgas vilciens”.

Vilciens traucās uz austrumiem. Rāma tumsa nostrēba pēdējos violetos Bavārijas iesala padebešus, vēl tikai dienvidu pamalē vīdēja par novembra nakti draudīgāki negaisa mākoņi. Bet varbūt tie nebija mākoņi, bet gan lielie kalni? Kad logā raudzīties kļuva bezjēdzīgi, ierēdnis atkal uzmanīgi pievērsās salona publikai: „Aiz muguras cilvēki sēkdami smejas, drusku tālāk uz priekšu laipnām latviešu baibiņām līdzīgas austrietes sarunājas savā omulīgajā austriešu mēlē.”

Neskatoties uz silto lauku kultūras nama gaisotni, brauciens rādījās nedaudz nervozs. Vilciens te apstājās, te ieskrējās, te vilkās kā bērns pie zobārsta. No tumsas iznira ēkas fasāde ar lielu izgaismotu uzrakstu – AMOR BRÄU un vilciens apstājas Rozenheimā. Vilcienā iekāpa vairāki bruņoti robežsargi, kas, diskrēti slīdot caur vagoniem, uzmanīgi nopētīja grīdas, griestus un nepatīkami pārsteigtās pasažieru sejas. Aiz viņiem sekoja vēl citi drošības sargi, taču jau civilāka paskata un atvērtākām sejām, sak – nemetiet konfekšu papīrīšus uz zemes. Bet no blakus vilciena otrpus peronam tika sēdināti ārā ne gluži āriska paskata cilvēki, kas vairoties kauna tikt pamanītiem no Zalcburgas iepirkumu kundzītēm, kautri slēpās aiz perona nojumes kolonnām.

 

Austrijā iekšā – Zalcburga, laimīgā miera osta

Tomēr ierēdnis neparko vairs nedomāja, vien ilgojās atspirdzinājuma svaiga alus veidolā. Vilciens pienāca Traunšteinā – vietvārds, kam ierēdņa prāt piemita operetiska vijība un impērisks svarīgums. Bija skaidrs, ka Austroungārijas robežas nav tālu. Vilciens pēdējo reizi ieskrējās un činkstēdams noslīdēja no kalna – tieši Austrijā iekšā.

Zalcburgā viss bija mierīgi, pār atbraucēju no augšas noraudzījās cietokšņa mūri un jau pēc neilga laika krogā ar nosaukumu Goldene Kugel (bet ar Mocarta kūgeli tam nav nekāda sakara) ierēdņa priekšā tika celts Bratwürstl mit Sauerkraut un kauss auksta spirdzinoša alus. Garā diena bija noslēgusies.

Taisnību sakot, Zalcburga ir tāda laimīga miera osta, vismaz novembrī, ka to nav pat vērts plaši apcerēt. Vienīgais, kas ierēdni mulsināja, bija Austrijas karogi pie ēku dažbrīd lombardiskajām, dažbrīd bavāriskajām sienām – tie skaidri un uzbudinoši lika atcerēties viņa dzimteni. Vakarā ierēdnis atlaidās īrētā apartamenta zvilnī un bez intelektuāliem aizspriedumiem nodevās Makša un Morica dēku pārlasīšanai.

 

Zilās Insbrukas klintis

Pirmdienas rītā, sakravājis koferi, ierēdnis atkal traucās uz staciju. Dīvaini, bet rīta agrumā stacija šķita atrodamies divtik tālāk nekā atbraucot. Varbūt tamdēļ, ka šoreiz bija gaišs, jeb tamdēļ, ka ietiepīgi konservatīvajā pilsētā laiks ritēja lēnāk? Atkal robežsargi, stobri, skatieni un vilciens jau traucās pretī Tiroles galvaspilsētai, kur ierēdnis nolēma uzkavēties vairākas stundas, lai bez steigas aplūkotu kalnus.

Insbrukā zilas klintis caur pieri blenza uz ierēdni no katra ielas stūra, tāpēc pirmās trīs stundas viņš skatījās tikai uz augšu, bet vēlāk pagura un, lai nomierinātos, devās aplūkot Hābsburgu pili, tā teikt – prom no acīm. No dzīvespriecīgās jodelētāju nācijas ierēdnis gan nebija sagaidījis pilī ieraudzīt plašu izstādi par nāves kultu. Neapmierināts izmeties no galvaskausiem, bēru skaitāmpantiņiem, miroņu matu šķipsnām, epitāfijām un zārku modeļiem pārblīvētās telpas, ierēdnis attapās pils zelta zālē, kur divas pienākuma un varas apskurbušas dāmas bez kavēšanās uzminēja viesa noziedzīgos nodomos – piesavināties tiroliešu kultūrvēsturiskā mantojuma foto nospiedumu. Jā, kamera ierēdnim tiešām rokā bija un – jā, nelikumīgās fotodokumentācijas noziedzīgais vilinājums viņu urdīja. Sapratis, ka uzraudzes no viņa nenolaidīs ne acu, ierēdnis devās pa anfilādi no zāles prom, lai aplūkotu citas pils telpas, bet uzraudzes bez kautrēšanās pa dažādiem, viņām vien zināmiem, apkārtceļiem ierēdnim diskrēti sekoja. Te ierēdnis atcerējās Rīgas Operetes teātri, kas itkā ticis slēgts zemā mākslinieciskā snieguma dēļ. Dzeltenas atlasa portjeras, biezi sarkanbrūni vilnas paklāji, nejēdzīgs plānojums ar maziem kambarīšiem, kas mijās ar biezu fajansa šķīvju pārblīvētām ēdamistabām, jaunavu Mariju krucifiksiem un dažiem resniem un pusdzīviem vīriešu kārtas uzraugiem stūros – tas viss raisīja ierēdnī atklāsmi, kādā interjerā jālec Čardašs un par kādu bagātību trallinājusi Jautrā atraitne. No vienas puses, tirolieši atradās tuvāk debesīm, no otras – interjeri, kurus viņi bija radījuši, liecināja par pretējo – atrašanos dziļā pazemē. Vakarā viņš bagātajai zemnieku baronešu pilsētai teica ardievas un, stacijas bufetē uzkodis pleznas izmēra šniceli, sēdās nakts vilcienā, lai dotos uz citu, nesalīdzināmi sterilāku realitāti – Cīrihi.

 

Viņš pamodās astoņos no rīta

Vilciens devās stāvus augšup, un ierēdnis atvēra baltvīna pudeli. Pēc divām ceļā pavadītām stundām siltā un gaišā salona kapsula joprojām turpināja savu kosmisko bezgalības ceļojumu, taču nu jau lejup. Feldkirhē izkāpa pēdējie pasažieri, bet vīna pudele bija izdzerta. Ierēdnis jau sen bija zaudējis pēdējās emocionālās saites ar aizgājušo dienu un nonācis letarģiskā nomoda miega stāvoklī: „Mana galva tīta plīvurī, bet ārā nebeidzama tumsa. Dažkārt cieši piekļauju savu seju melnajam loga stiklam un mēģinu iztēlē sazīmēt miglainas ainavu projekcijas (…) Aizgāju uz vējtveri un pastāvēju pie durvīm ar iegarenu, stūros noapaļotu logu. Vējtverī es jūtos tuvāk Šveicei”.

Viņš pamodās astoņos no rīta sešpadsmit vietīgā hosteļa istabā, kilometra attāluma no Cīrihes centrālās dzelzceļa stacijas. Sveši kungi, satinušies naktsmītnes budžeta palagos, vēl maigi sīca, kad ierēdnis sakravāja savu koferi un devās prom. Garām stacijai, gar Limmatas krastiem, līdz sasniedza Cīrihes ezeru. Saule kāpa aizvien augstāk, dezinficēdama tiltus, tramvajus, ielu apmales un jahtas, bet slimnīcas izkārtnei līdzīgie karogi vēstīja, ka ir sākusies mierīga un nodrošināta šveiciešu darbadiena.

Ierēdnis bezmērķīgi apstaigāja sausu lapu piebirušo kuģu piestātni, paklaiņoja pa šaurajām ieliņām, izlasīja visu, kas uz baznīcas ziņojuma dēļa un, sapratis, ka piedāvājumā nekādas īpašas anturāžas nebūs, un arī nevarēdams izdomāt neko oriģinālāku, devās apskatīt vietējo mākslas kolekciju uz ievērojamo Cīrihes Kunsthausu.

 

Kas gan būtu viens mākslas muzejs bez Pikaso?

Ierēdnis didaktiskā uzcītībā izstaigāja zāli pēc zāles. Te viss bija kā visur: lobijs, kafejnīca, muzeja veikals, renesanses māksla, romantisma māksla, tualetes un tamlīdzīgi, taču, ierēdnis rezumēja, ka katra ievērojama kolekcija tomēr ir ar kaut ko atšķirīga, neskatoties uz to, ka katrs sevi cienošs (un bagāts) muzejs ir sarausis pārsvarā visur vienu un to pašu vispārzināmo mākslinieku vārdus. Kas gan būtu viens Eiropas mākslas muzejs bez Pikaso vai Rembranta? Vai Sezāna, Van Goga, Delakruā, Braka, Delonē, Kandinska, Manē, Gogēna? Nu vismaz kādam Dīrera ofortam taču jābūt. Bet, ja muzejā gozējas pa kādam Vorholam, Boisam, Pollokam, Lihtenšteinam, Raušenbergam, Baskjā, Bāzelicam, nedod dievs, kāds Dišāna krāms vai nez kurais Maļēviča melnais kvadrāts, un, tad jau visaugstākā pilotāža – Hērsts, Kūns, Abramoviča, Eliasons, Hiršhorns – taisnā ceļā no laikmetīgās mākslas mesēm un galerijām – tad jau visiem ir skaidrs, ka šī ir nopietna mākslas institūcija par kuras apmeklējumu visiem jāstāsta. Ja tā visa tomēr nav, tad aizmirstiet – labāk apmeklēt dzelzceļa vēstures muzeju.

Šis tas Cīrihes Kunsthausā protams bija, piemēram, lielākā Munka darbu kolekcija ārpus Norvēģijas, kaudze ar Džakometi un daudzi iepriekš jau minētu vārdu, taču acīs krita pavisam kas cits: liels skaits govju, miglas un romantisma perioda mistikas, kas dīvainā kārtā sasaucās ar muzeja telpu iekārtojumu – paklāju izvēli, sienu krāsojumu un durvju proporcijām. Šādas proporcijas ierēdnis bija manījis arī citviet Cīrihē – tramvajos, veikalos, puķupodos, ielās un cilvēkos – it visā. Iespējams, ka šīs proporciju izjūtas galēja kvintesence ir poliklīnikas stiklotais zāļu skapis. Patiesībā nav ne mazāko šaubu, ka visas pasaules slimnīcas, ķirurģijas zāles un psihoterapijas kabineti kaut kādā veidā ir iedvesmojušies tieši no Cīrihes klīniskās ainavas. No vienas puses, šāda vide raisa drošības sajūtu, no otras – vēlmi izlēkt pa logu un aizlaisties. Pēc neilga laika ierēdnis klīnisko pilsētu jau bija pametis.

 

Par atlikušajiem Šveices frankiem sanāca kotlešu maizīte

Krēslainā pievakarē viņš piestāja Bāzelē un pēkšņi atskārta, ka ir atgriezies. Atgriezies pie saprotamā, jo līdzenuma iemītniekam kalnos ilgi uzturēties var būt nogurdinoši, tāpat kā veselajam nogurdinoši ir ilgstoši atrasties slimnīcā. Un, protams, arī publika un temperaments te bija cits – jūtami demokrātiskāks un atraisītāks. Te pat jau bija Burgundija, tepat jau Švarcvalde, tepat jau vīnogulāji un līksme. Cauri Bāzelei pieklājīgi rāma plūda Reina, bet ielas malā kontrabasists baltās biksēs spēlēja Bahu.

Par atlikušajiem Šveices frankiem sanāca kotlešu maizīte un kafija. Ierēdnis atgriezās stacijā un pēc divām Bāzelē pavadītajām stundām ar Hamburgas ātrvilcienu devās tālāk uz Heidelbergu.

Un atkal tumsa. Šoreiz vilciens ir netīkami pilns un, taisnību sakot, federālajā republikā, tā vien šķiet, tā ir ierasta parādība. Labāk, pats par sevi saprotams, braukt pustukšos vilcienos, lai ko arī tas kādai kompānijai vai nodokļu maksātājam nemaksātu. Cilvēki stampājas, kontrolieri caur brilli blenzdami uzrauga un pārbauda, pasažieri ēd, īd, ņirdz, klausās austiņās muļķīgas dziesmiņas un tādā garā trīs stundas. Ierēdnis nosprieda, ka Vācijas vilcieniem piemīt kaut kas utilitāri neromantisks. Vismaz 2. klasē tas tā ir. Vienīgā romantiskā vieta ir tualete, jo tur var hermētiski nošķirties no braucošā pūļa un paklausīties riteņu klaudzoņu bez starpniekiem.

 

Heidelbergā bija tumšs

Heidelbergā bija tumšs un vējains. Tumšāks, kā citur. Tramvaja pieturā stāvēja bariņš cilvēku, citi iekāpa tramvajā un aizbrauca, citi palika gaidīt kaut ko citu. Ierēdnis arī gribēja sagaidīt kaut ko, tikai nezināja īsti ko. Gaišs un lepns garām pabrauca akadēmiskais autobuss un šajā brīdī ierēdnis saprata, ka tiešām nokļuvis izdaudzinātajā universitātes pilsētā. Tie marginālie brauc ar noskumušu tramvaju, bet docētāji spoži iluminētajā autobusā lasa žurnālus un zinātnisko rakstu krājumus, ģeogrāfijas un filozofijas almanahus, ievērojamu profesoru lekciju atreferējumus un promocijas komisiju atzinumus, varbūt risina zinātniska rakstura krustvārdu mīklas un saņem pavedinošas īsziņas no savām studentēm. Ierēdnis pēkšņi sajutās nedaudz lieks, arī studiju gadi sen aiz muguras, tātad arī jaunība garām… Ierēdnis saņēmās, iekāpa skumjajā tramvajā un aizbrauca uz vecpilsētu.

Jāpiebilst, ka šis bija otrdienas vakars, bet studenti Heidelbergas alus krogos un vīna pagrabos ar apbrīnojamu entuziasmu svinēja savu zaļo jaunību. Vai tas nokārtots kolokvijs, vai ieskaite, vai studiju darba nodošanas pagarinājums – tas, kā zināms, šajās aprindās ir tikai nebūtisks iegansts. Paretam pie kādas sienas kāds jau laida pār lūpu, bet visādi citādi pilsēta lēnām laidās izbadējuša, bet līksma studenta snaudā.

 

Trešdienas rīts

Trešdienas rīts bija pretīgi pelēcīgs, ielās svilpoja vējš, bet studenti ar sāpošām galvām sēdēja auditorijās. Kādu brīdi ierēdnis pie upes pētīja plūdu atzīmes un konstatēja, ka visvairāk te ir plūdis 18. gadsimtā, bet tagad plūst tikai rafinētas dziras bīrštūbēs un veinkelleros katras akadēmiskās dienas noslēgumā. Ierēdnis vēlreiz sajutās lieks. Vispār – Heidelbergu daudzina kā īpaši romantisku un senatnīgu skaistuli, taču tas, ierēdņa prāt, bija visļaunprātīgākā alošanās. Pastaigājis šur un pastaigājis tur, ierēdnis Heidelbergu (šo nožēlojamo Tartu līdzinieci) ar atvieglojumu sirdī pameta un devās uz pašpietiekamo austrumu franku galvaspilsētu Frankfurti.

Iespējams, ka vientuļam ceļiniekam ir nepieciešami lieli un grandiozi mērogi, jo mazais un omulīgais ir sīkmanīgi skaudīgs un svešo neciešs, savukārt lielais un augstprātīgais ar milzu centrbēdzes spēku ierauj jebkuru salašņu, kaut vai tikai tamdēļ, lai kļūtu vēl lielāks, varenāks un krāšņāks. Ar šādas vienkāršotas formulas lietojumu, var skaidrot, kamdēļ stikla debesskrāpju pilsētā, kuras laukumus rotā dzeltenam krabim līdzīgā milzu eiro statuja, finanšu bullis vai Gēte garā mētelī, ierēdnis atžirga un svinīgā pacilātībā iekļāvās pilsētas lēni defilējošajā ļaužu straumē. Bulvāris pēc bulvāra tūkstošu upe plūda rāma un pašapmierināta, apriņķodama patērētāju sabiedrības iepirkšanās tempļus, desu, cūkas šķiņķa un jēra ribiņu letes, vecpilsētas butaforijas un dažnedažādu dīvaiņu kolonijas, kas šeit harmoniski mijās ar ekonomikas doktoriem un biržu brokeriem strīpainos, pelēkos, dzeltenos un melnos uzvalkos. Vārdu sakot, ierēdnis sajutās piederīgs un būtu jau gatavs ņemt dalību nākamā Svētās Romas impērijas ķeizara inaugurācijas ceremonijā, ja vien vācu impērijas sirdī pavadītais laiks nebūtu iztecējis. Žēl. Šeit vārdu ierēdnis, domās pārcilāja bijušais ierēdnis, noteikti raksta ar lielo burtu un konkurētnespējīgais atalgojums piešķir šejienes ierēdnim privilēģijas smalkas vadmalas uzvalka un brangas štovētu kāpostu porcijas ar labu gaļas gabalu pa virsu veidolā.

Ar nepabeigtas misijas sajūtu nācās vien atgriezties hauptbānhofā, kur asiņojošās vakara debesis pielēja majestātiskos stacijas angāru plašos stiklojumus ar cildenas varenības pareģojumiem. Vilciens atstāja staciju, bet augstu virs galvas mirdzēja zili neona burti gotiskā šriftā – FRANKFURTER ALLGEMEINE.

 

Lufthanzas piloti

Vilciens, starp citu, bija pārlādēts, jo rau – Lufthansa piloti, vai stjuartes, vai visi kopā, jeb katrs atsevišķi, bet pilnīgi noteikti vīzdegunīgas arodbiedrības sakūdīti un bruņojušies ar valsts sātīgi barota uzņēmuma darbinieka sakāpināto pašapziņu – kārtējo reizi sirsnīgi streikoja. Federatīvās republikas lidostas tika paralizētas, bet nepatīkami pārsteigto pasažieru trauksmainie bari nekavējoties migrēja uz dzelzceļa stacijām un galu beigās paralizēta tapa arī Federatīvās republikas dzelzceļa sistēma. Grūti tomēr bez ķeizara viszinošā prāta un nepiekāpīgā disciplīnas pirksta, kas norāda kas kuram jādara un kur katram jābūt. Vilciena salonā koferi un mēteļi tika cilāti no viena plaukta uz otru, nebeidzamā pasažieru divvirzienu straume ar stacijā pirktām vai no interneta izdrukātām biļešu lapelēm rokās sašutuma pilnām sejām sēdināja viens otru ārā no godīgi rezervētajām vietām, bet konduktori, saprotot notiekošā bezcerību, ieslēgušies savos kambaros, dzēra vakara tēju. Sajukums nebeidzās viss tik ātri, taču siļķes mucā kur nu kurā sagūla, mitējot plakšķināt savas pēc gaisa izslāpušās žaunas, un ar pietvīkušām sejām varonīgi nobrauca līdz Ķelnei. Vilciens pārklabināja pāri Reinai un te nu puse pasažieru – palicējiem par lielu prieku – sliežu kuģi pameta. Diseldorfā un Duisburgā ripojošā alumīnija zarna atbrīvojās gandrīz pilnībā, līdz Oberhauzenē no lielā Frankfurtes pūļa bija atlikušas vien nožēlojamas druskas. Tuvojās robeža un degunā iecirtās marihuānas svilstošā siena šķūņa smārds. Jeb varbūt tā bija halucinācija? Ierēdnis atkorķēja ķeizarpilsētā sagādāto baltvīna pudeli un, lepni divos krēslos izgūlies, iebrauca Oranjes karalistē.

 

 Smaidoša blondīne ar ķiršsārti krāsotām lūpām

Bez četrām minūtēm desmitos vakarā vilciens ieradās Amsterdamas Centrālajā stacijā. Pilsētu raustīja nebēdnīgs Ziemeļjūras vējš, bet bijušie un topošie pasažieri stacijas kafetērijā priecīgi pirka kafiju, sviestmaizes un avīzes. Tur, pie klavierēm, lielajā foajē ierēdnim bija norunāta tikšanās. Te pulcējās personāži, kam citādi dzīve bija liegusi brīnišķīgo iespēju sevi izrādīt uz skatuves, bet viņos noklausījās personāži, kas neko labāku nebija redzējuši un dzirdējuši. Visi, kā saprotams, bija ārkārtīgi apmierināti un ar izpratni šūpoja galvas, vai viens otru fotografēja, lai nākamajām paaudzēm sniegtu liecības par savu dalību unikālajā dzīves performancē.Un te nu ieradās arī viņa – liela un plati smaidoša blondīne ar ķiršsārti krāsotām lūpām, bet viņai līdzi sekoja kārns un briļļains students, kas arī smaidīja. Blondīne, kino zinātnēs iesvaidīta, daudz prata stāstīt par ekscentriskajiem personāžiem Oberhauzenes filmu festivālā, savukārt kārnais students sarunā mēģināja iespraukties ar stāstiem par savu pašaizliedzīgo darbību pasaules pārtikas programmā. Turpat pāri kanālam trijotne turpināja pārtikas problēmas risināšanu vīnu iestādē ar ļoti zilu nosaukumu – KOBALT, tomēr īsi pirms pusnakts problēma bija jau atrisināta un nācās doties pie miera. Ierēdnis saņēma lietošanā īrētu velosipēdu un pēc neilga brauciena caur Amsterdamas kanālu labirintiem nonāca savā nakts guļā – komunālajā dzīvoklī ar pelēm.

 

Trakās pedālistu ordas

Nākamā diena bija ļoti darbīga. Vajadzēja celties agri, jo komūna nebija viss nekāda viesnīca. Ierēdnis uzkāpa uz sava īrētā velosipēda, savilka gluži ikdienišķu amsterdamieša sejas izteiksmi, kam galvā tikai viena doma – kā lietišķi un ātri nokļūt no mājām uz darbu. Nedod dievs, izskatīties pēc kaitinoša un muļķa tūrista. Bet ak vai – lietišķo velosipēdistu Amsterdamā bija daudz! Un krietni vairāk nekā vienkārši daudz! Trakas pedālistu ordas bez baiļu un kauna kā satrakojušās ūdensžurkas lielās straumēs – te sadaloties, te apvienojoties, te nogriežoties un uzņemdamas neticamu ātrumu – ātri vien ierēdni noveda tuvu izmisumam. Mirt masveida velosipēdu avārijā negribējās. Nācās piestāt pie kanāla, atvilkt elpu un nomierināties.

Te bija skaisti. Rimta rīta saule lēnām cēlās pār slaido namu rindām, kas nesteidzīgi raudzījās kanālu plakanajos spoguļos un nebija ne mazāko šaubu, ka bija sevī iemīlējušies. Arī ierēdnis paskatījās kanālā, taču sareiba galva, tāpēc viņš izvēlējās fotografēt elegantos mūra dorianus un ļauties pilsētas paštīksmes smeldzei. Cilvēki baržās žāva veļu, kafejnīcu terasēs tika izlikti krēsli un cepta maize, tirgū izkrāva ziedu ķīpas, brokoļus un siera rituļus. Nekas pasaulē nespēja šo, pasaules krustcelēs peldošo, pilsētu piespiest kļūt citādākai, kā vien tā pati gribēja būt – moderni nemodernai, trakai un lēnprātīgai, grimstošai, bet mūžīgai.

 

Nenovēršamā priekšnojauta

Ap pusdienlaiku ierēdnis atkal satika blondīni ar ķiršu sārtajām lūpām. Ar upes prāmi abi pārcēlās uz Amsterdamas ziemeļu krastu un pusi dienas pavadīja starpgalaktiskas brigantīnas veidolā būvētajā kino muzejā, kur iepazinās ar Antonioni miglā gaistošajiem filmu personāžiem un, malkojot citronu liķieri, noraudzījās uz Amsterdamas dzīvi kampjošo dienvidu krastu. Pār pilsētu sāka laisties krēsla, blondīne devās prom, bet ierēdnis turpināja klimst starp mitrajiem namiem, tramvajiem, ļaužu tūkstošiem, muzejiem un kanāliem, līdz iestājās nakts.

Nākamajā rītā viņš iesēdās Berlīnes vilcienā un devās mājup. Robežstacijā vācu lokomotīve nomainīja holandiešu lokomotīvi, vācu nīgrās un pavēlnieciskās konduktores ar zirgastē saņemtiem matiem nomainīja omulīgi smaidošos holandiešu konduktorus, bet sapņaino ceļojuma garu nomainīja pelēka un nospiedoša tuvojošās ikdienas nenovēršamā priekšnojauta.