RIFF retrospektīve/ VFR

RIGAHHFILM

 

 
V20. Eine Ungenaue Erinnerung an Eine Urkunde/ Viņš un viņa. Atmiņas

Applausordnung/ Karognesēji un bruņinieki, uz skatuvi!

Das Haus der Begierde/ Kaislību nams

Figuren/ Figūras

 

 

Dāvis Sīmanis

Ilonas Brūveres bezrūpīgais spēles gars

Režisore Ilona Brūvere vienmēr palikusi uzticīga savam īpašajam skatienam, kas atklāti pārveido redzamo pasauli un piešķir tai iekšējā laika sajūtu. Viņas filmas iekļautas Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā

Rīdzinieki bieži velk pelēko vai melno, braukā sudrabpelēkās mašīnās, izskatās pavisam līdzīgi, turklāt prieku un skumjas mēdz slēpt aiz sejas neitralitātes. Šajā pilsētā Ilona Brūvere ir kā zīme rīdziniekiem, ka laiks mainīties. Viņas tēls ar stilizētajiem tērpiem, kuros jaušamas atsauces uz dažādiem vēsturiskiem laikmetiem (tikpat kā viņas šī gada filmu/izrāžu ciklā Dāmu paradīze), ne vien izceļas uz pilsētnieku vienmuļā fona, bet piespiež tos pamanīt savu pelēcību. Tieši tāpat kā viņas filmas atšķiras no pārējām ar tikai tām piemītošu spilgtumu un nebaidīšanos no krāsām un mežģīnēm, kam pamatā pašas autores aktivitāte, neizsīkstošā interese par lietām un pilna kontrole pār filmas tapšanu, lai neviens beigās nevarētu teikt, ka tas nav Brūveres rokraksts.

Iespējams, Ilonas laikmets un vieta ir belle époque Parīze, taču šogad savā nozīmīgajā 60 gadu jubilejā viņa joprojām ir rīdziniece un ar savas izdomas vērienu pārcēlusi mazu daļu franču bohēmiskās estētikas arī uz šejieni. To liecina arī filmu kadri, kas nav tikai filigrāni formas ornamenti, bet slēpj sevī kādu agrāka laika mākslas noslēpumu, ietvertu eiropeiskās domāšanas plašumā.

Vācu vektors

Ilonas dzīvē un darbos rietumniecisko noti, visticamāk, ienesa viņas gaitas Rietumvācijā, kas aizsākās, izceļojot no Padomju Savienības vēl 1979. gadā. Tajā pusē priekškaram viņai bija iespēja sastapties ar dažiem perioda progresīvākajiem vācu kinorežisoriem, praktiski piedaloties viņu filmu tapšanā. Vienlaikus arī pašai sākt savu filmu veidošanu. Hamburgā tapa vairākas filmas, tostarp Viņa un viņš. Atmiņas/V20 – Eine ungenaue Erinnerung an eine Urkunde (1985) un Šis kaislību nams/Das Haus der Begierde (1989), kuras ļauj režisori ievērot starpžanru un eksperimentālā kino augstākajā līmenī.

Atgriežoties Latvijā Rīgas kinostudijā jau pārmaiņu laikā, kad lielākā daļa vietējo kinorežisoru bija spiesti iesaldēt savu darbību, Ilona turpināja darboties vācu vektorā – un pavisam aktīvi, uzņemot vairākas patiesi īpašas īsfilmas: Tirgusdienu (refleksīvu un poētisku darbu par Centrāltirgus ikdienu), Duo par baletdejotāju Arvīdu Ozoliņu, filmu Uldis Bērziņš un arī Trakonamu ar Dāvi par operatoru Dāvi Sīmani, ar kuru Ilona ilgstoši bija saistīta radošā kino tandēmā. Arī turpmāk Ilonas enerģija darboties nekad nav mazinājusies.

Fantāzija viņpus ikdienas

Paralēli filmu projektiem tapušas gan grāmatas, gan teātra izrādes, gan izstādes, bet, jo īpaši svarīgi, Ilonas bezrūpīgais spēles gars daudzkārt ielauzies Latvijas televīzijas gaiteņos, veidojot ar formu un saturu eksperimentējošus raidījumus, kas kvalitatīvi pacēlās virs pārējās programmas izlīdzinātības un noteikumiem. Pie nesenākajiem Ilonas kino darbiem pieder divas vēsturiskas “dokumentālās spēles” par diviem pagātnes rīdziniekiem – tēlnieci Veru Muhinu un komponistu Oskaru Stroku – Versija Vera (2010), par kuru autore ieguva Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kā labākā dokumentālo filmu režisore, un Tapieris (2014), kas nominēts Kristapa balvām šogad. Abas filmas vieno melnbalti rotaļīgais stils, kas tomēr spēj savā bezrūpībā ieviest aizplīvurotu skumju un aizgājušā laika izjūtu, tādējādi pārceļot latviešu skatītāju atpakaļ vēsturiskajā dzīvē, kurā notiek ļoti daudz interesanta un mums nezināma.

Kino itin bieži cenšas izbēgt no pretrunas, kuras pamatā ir sapnis un realitāte, aizbildinoties, ka šīm lietām ir jāpaliek šķirtām. Tikai retais režisors nebīstas tās savienot, radot trauslu kinematogrāfisku pasauli starp īstenības dokumentālo raupjumu un sapņa fantāzijas eklektiku, uz ekrāna nonākot mazliet tuvāk apziņas un zemapziņas neskaidrajai spēlei. Ilona noteikti ir starp šiem režisoriem, turklāt viņa ir mūsu vidē unikāla savā spējā pārcelt dīvainos tēlus, kas, visticamākais, slēpjas viņas varoņu zemapziņas noslēpumainajos nostūros, uz tepat līdzās esošo ikdienu.

Tam var būt pavisam vienkāršs izskaidrojums, jo režisorei vienkārši nepatīk un nav pārāk interesanta šī ikdiena, kuras monohronitātē pietrūkst spilgtu lietu. Tāpēc viņas filmās dokumentālisms nekautrīgi sajaucas ar autores izvērstu vispārēju spēli, kas, šķiet, vislabāk demonstrē to mākslinieka iekšējo pielikumu, kas dzīvi no reportāžas pārvērš par mākslas darbu. Vairāk nekā 30 gadu ilgajā daiļradē un vairākos desmitos skaitāmajās filmās Ilona vienmēr palikusi uzticīga savam īpašajam skatienam, kas atklāti pārveido redzamo pasauli un piešķir tai iekšējā laika sajūtu.

Izdomas ieskāvumā

Vēl viens rīdzinieks – Sergejs Eizenšteins – reiz minēja, ka filmas sākušās kā cirka izrādes un atrakcijas, tāpēc tām skatītājs jāierauj līdzīgā pārdzīvojumā. Tāds ir arī Ilonas nodoms, un viņas radītās epizodes ir brīžiem smieklīgas, brīžiem balagānam vai cirkam līdzīgas, brīžiem skumjas vai pat izmisušas, taču pats galvenais, ka tās ir viņas pašas un ar tām viņa atjaukusi mūsu pasauli. Darbības vietas un personības Ilonai, lai gan biežāk saistītas ar mākslas vidi – teātri, operu, mūziku, pašu kino –, sākotnēji ir tikai realitātes čaula ar savu rutīnu, funkcijām un ārējo tēlu. Taču režisores rokās tās pēkšņi mainās pēc pavisam jaunas līdzības, kas varētu izrādīties daudz interesantāka un, galvenais, arī skaidrāka nekā pirms tam.

Iespējams, tas arī ir īstais dokumentālisms, kurā stilizācija, nosacītība, montāžas triki un mizanscēnas atrakcijas mazliet vairāk atklāj patieso lietu nozīmi. Tāpēc var tikai vēlēties atkal atgriezties Ilonas Brūveres kino izdomas ieskāvumā, jo intuitīvi saproti, ka šeit ieraudzīsi to, kas slēpjas aiz realitātes pelēcīgās fasādes, aiz pelēcīgajiem cilvēkiem un pelēcīgajām mašīnām visapkārt.

Ilonas Brūveres filmas
Kinoteātrī KSuns 4.XII plkst. 16.15 Viņa un viņš. Atmiņas/V20 – Eine ungenaue Erinnerung an eine Urkunde, 8.XII plkst. 18.45 Bruņinieki un karognesēji, jūsu iznāciens!/ Applausordnung, Šis kaislību nams/Das Haus der Begierde
www.rigaiff.lv   www.kants.lv  www.ilonabruvere.com  www.lyricwelt.de  www.filmas.lv