Arābu Emirāti/ Valdis Eglītis/ Fotomirkļi

 

Valdis Eglītis
filmu operators, LKA docents

Apvienotie Arābu Emirāti

Pārbraucieniem, apskatēm un notikumiem piesātināts, bet īss ceļojums, nedod iespēju izveidot nopietnu un informatīvi bagātu aprakstu. Šis notikums varētu būt pielīdzināms degustācijai – nedaudz, pa pilienam no visa kā, lai iegūtu pirmo priekšstatu un galvenais – izraisītu sajūtas, ievilinātu noskaņās, neprasot lielus skaidrojumus.

Varbūt pareizāk būtu bijis šo nelielo attēlu klāstu nekomentēt nemaz, tomēr ir vismaz daži fakti un atziņas, kuras virs negācijām pārsātināto vietējo ziņu informācijas vaļņa kaut nedaudz ļauj ieraudzīt pagaidām vēl pietiekami lielās pasaules daudzveidību un secināt, ka tik traki nemaz nav, jo ir iespēja dzīvot un domāt savādāk, īstenot patiesi grandiozus mērķus un samērā vienkārši sakārtot sadzīves lietas, lai cilvēks varētu justies droši un ērti. Uzreiz jāatzīmē, ka apmeklētajās teritorijās nav nekādu pazīmju vai nojausmu par to, kas viņu ticības brāļu vidū notiek nosacīti netālu. Nav un viss. Tā ir cita domāšana, cita pasaule. Vismaz pagaidām varat droši doties turp. Tas nav bīstami!

Tātad – dažas tēzes vai atziņas par tur dzirdēto un novēroto:

Apvienotie Arābu Emirāti dibināti 1972. gadā, bet to aktīva un redzamus rezultātus nesoša attīstība ir vien 15-20 gadus veca, kad tika sakārtotas septiņu emirātu savstarpējās attiecības un Allaha dotais “zelta lietus” (tā viņi dēvē naftu) sāka nest milzīgu peļņu, kura tika saprātīgi izmantota. Visi daudzveidīgie debesskrāpji, simtiem kilometru garās daudzjoslu šosejas un sarežģītie elektropārvades tīkli, citas varenās būves, ieskaitot Saīda mošeju, kuras sākotnējās izmaksas bija ap 4.3 mljrd. ASV dolāru, ir šo nepilno 20 gadu darbības rezultāts.

AAE acīmredzami šobrīd virzās uz ļoti ambiciozu mērķi – kļūt par vienu no svarīgākajiem pasaules centriem, kurā krustojas Rietumu un Austrumu valstu intereses ļoti pragmatiski – te top milzīgas modernas lidostas, te ir mācību iestādes, kurās jau tagad var mācīties bez maksas visas pasaules pilsoņi, ja vien viņu idejas iztur savtarpējo konkurenci, te top sava Luvra (Francija atļāvusi izmantot šo slaveno zīmolu) – ir noslēgta vienošanās par klasisko un laikmetīgo kultūras vērtību tiešu periodisku eksponēšanu. Dubaijā uzbūvēts pasaules lielākais un modernākais tirdzniecības centrs ar dažādām papildus izklaides iespējām – zemūdens peldēšanu kopā ar haizivīm, slēpošanu un slidošanu utml. Par Abu Dabi Ferrari formulas F1 milzīgo kompleksu un trasi, kā arī tūrisma industrijas attīstību pat nav vērts pieminēt. Tādu faktu ir gana daudz un, ja ne mūsu pašu informatīvajā laukā, tad pasaules tīmekļa lapās ar nelielu piepūli informāciju var savākt.

Interesants ir fakts, ka AAE pamatiedzīvotāji jūtas tik pašpārliecināti un stipri savā zemē, ka absolūti nebaidās no savas identitātes mazināšanās citu tautību cilvēku klātbūtnē. Valstī, kurā iedzīvotāju kopskaits pēc nupat notikušās tautas skaitīšanas ir ap 9,5 miljoniem, tikai 1,5 miljoni ir pilsoņi. Pārējo daudzumu veido indieši, pakistānieši, malajieši, taizemieši un citi iebraucēji, kuri vēlas te strādāt. Jā, strādāt, jo nekādu pabalstu vai citu pabarošanas veidu nav principā. Negribi strādāt – uz robežpunktu un visi ceļi vaļā vai arī cietums. Vienkārši un skaidri. Starp citu, pēdējo pāris gadu laikā pēc bēgļu krīzes sākuma, Emirātos patvērumu atraduši ap 340 tūkstoši bēgļu. Bet ar tiem pašiem nosacījumiem – jāstrādā un pašam sevi jāuztur. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka visa valsts ir kā milzīgs būvlaukums, kurā vienmēr trūkst darba roku. Jā, te nu mēs problēmu risinājumā sacensties diemžēl nevaram. Nu, nav jau arī naftas – kāds teiks, bet atbilde būs šāda – Emirātos apgrozās ne tikai vietējās naftas nauda, bet visas pasaules līdzekļi un tie tiek ieguldīti visdažādākajās jomās. Pastāv, starp citu, arī beznodokļu zonas, kuras tiek aktīvi izmantotas, ārzemniekiem atverot savus uzņēmumus. Piemēram, Emirātos neiegūst zeltu, bet tur ir pasaules lielākais zelta apstrādes centrs. Un atkal – tas nav tik vienkārši un nepārdomāti valstiskuma ziņā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā – uzņēmuma galvenajai kontaktpersonai jābūt Emirātu pilsonim. Viņš var neko neprast un var neko nevadīt, bet viņš ir garants tam, ka šāds ārzemju veidojums nekad neko nediktēs valstij, kura ir svēta, un kaut kādas privātas kompānijas darboņi neregulēs valsts politiku.

Jā, par pilsonību. Svešzemju vīrietis NEKAD nevar iegūt Emirātu pilsonību. Viņš var mierīgi dzīvot, strādāt, audzināt bērnus utt., bet “demokrātiski atšķaidīt” pamatnāciju – nē! Ar sievietēm ir nedaudz savādāk – ja viņa ir apprecējusies ar pilsoni arābu, tad pēc trešā bērna piedzimšanas vai 10-15 kopā nodzīvotajiem gadiem bez likumpārkāpumiem, iespējama lūguma iesniegšana pilsonības piešķiršanai. Tas ir saprotami un loģiski kaut vai tīri materiālā ziņā – AAE pilsoņi katru gadu saņem tā saucamo naftas naudu. Tā ir apmēram 20 000 ASV dolāru apmērā. Valsts vadītājs prezidents un emirātu saimnieki tā ir nolēmuši, jo uzskata, ka šī Allaha dāvana pieder visiem valsts pilsoņiem un viņiem tā tiek reāli dota. Kā veidoti šie aprēķini un kas notiek ar pārējo peļņu grūti spriest, bet nojaust var, palūkojoties apkārt. Ka iedzīvotāji ir apmierināti ar šādu politiku un lepojas ar savu valsti, varēja redzēt Valsts svētku laikā, kad visās iespējamās pēc viņu izpratnes pieklājīgās vietās bija uzvilkti, piestiprināti, sarindoti, izklāti utt. valsts karogi milzīgos daudzumos.

Sākot rakstīt, likās ka pietiks ar pāris rindiņām, bet tagad redzams – jau ir par daudz.

Tāpēc vēl tikai dažas arābu dzīvesstilam simptomātiskas lietas – lai uzturētu kārtību un tīrību, iespējams saņemt vietējo iedzīvotāju nosodījumu skatiena veidā, ja nepiemērotā vietā ēdīsiet (piemēram, saldējumu) vai dzersiet vai pat kožļāsiet gumiju. Šīs lietas uz ielas arī nepārdod. Ar likumu tas pavisam noteikti aizliegts sabiedriskajā transportā, t.i. metro. Tur sods garantēts bez izjautāšanas – no kurienes esat vai mākat lasīt vai nē utt. Par alkohola nelietošanu arābu valstīs jau katram zināms. To veikalos nopirkt nav iepējams. Tikai vienā Emirātā – Raselhaimā likums atļauj īpašos veikalos to tirgot, bet ja nu tūristam ļoti gribas, var iegriezties dažādos specializētajos bāros.

Klīstot pa pilsētām, bija sajūta, ka ir ļoti patīkami aplūkot daudzveidīgo un vareno arhitektūru, bet kaut kā pietrūkst. Tad nāca apskaidrība – Emirātos nav tāda “mākslas” veida, ko mums ierasts dēvēt par grafiti. Nekas nav noķēpāts un pat reklāmu ir samērā maz. Vienīgi informatīvos nolūkos – te būs tāda un tāda firma vai tāds un tāds cita veida objekts.

Arābu vīrieši savos baltajos, garajos tērpos ar koptajām bārdiņām un sievietes melnajās kleitās ir vienkārši skaistas. Tās lielākoties ir ar atvērtu seju, kuru rotā ļoti augstas klases make-up’s. Brīžiem no garā tērpa apakšmalas pavīd dārgas augstpapēžu kurpes. Kad esi tajā visā reāli iekšā, ļoti labi var saprast gan šo tērpu patieso nozīmi, gan valkātāju ērtības, gan mūsu nepareizo priekšstatu, ka tas ir kaut kas arhaisks un briesmīgs, pat pazemojošs. Tā tas noteikti nav. Un vēl, uzdodot jautājumus jaunajiem arābiem par plāniem harēma dibināšanā, šobrīd jau var saņemt izbrīna pilnu skatienu vai pat atgaiņāšanos ar nozīmi – pasarg dievs no daudzsievības, kaut gan likums to atļauj.

Un pēdējais, visnegatīvākais – vasarā karstums turas ap 400 – 450 un ir arī tādi periodi, kad termometrs rāda ap 540. Vietējie ir pieraduši, kustās lēnām, bet citiem bez kondicionieru lietošanas visos iespējamos veidos ir grūti. Šajā saistībā gids izteica retorisku jautājumu – parādiet man skrejošu arābu! Un tas ir jāņem vērā arī simboliski, jo zinātāji teic – tomorrow – ir diezgan bieži dzirdams vārdiņš attiecībās ar arābiem.

Vēl varētu rakstīt par neesošajiem nodokļiem un kas tos aizvieto. Par vienkāršo pensiju un bērna pabalsta sistēmu. Par regulāru izbraukšanu “zaļumos” tuksnesī naktīs nedēļas nogalēs. Par kamieļu un zirgu vērtību un to aizsargāšanu. Par apbedīšanas tradīcijām, kur negaidīti parādās Jēzus Kristus vārds. Par milzīgo, tīro un daudzveidīgo autoparku. Par eksotiku Indijas okeānā pie Omanas. Par pērļu zvejnieku. Par durstīgajiem jūras ežiem. Par arābu liellaivām ar nosaukumu ABRA. Par islāmu un citām ticībām. Par interesantajiem muzejiem un vēl un vēl.

Varbūt vajag mēģināt braukt?

P.S. Galvoju, ka neesmu kādas tūrisma firmas darbinieks vai aģents un neveicu nekāda veida reklāmas kampaņu.