Lielo minējumu vārda māksla. Guntars Godiņš, dzejnieks un tulkotājs

Guntars_Godiņš_3

 

Ir pavasaris. Viss sākas no jauna. Viss ir skaisti un cerīgi. Kā tur bija tai grāmatā, pavasaris un kaka?

Nē, Kaka un pavasaris. Vispirms jau ir Kaka, un tad viņa sagaida pavasari tai bērnu grāmatiņā.

Vai tu ar to kaku neesi iedzīvojies problēmās?

Daudzās un vairākās, mēs pat ar izdevniecības redaktori Inesi Zanderi braucām uz Talsiem aizstāvēt grāmatu, jo kāds domei bija uzrakstījis sūdzību par šo nosaukumu. Bet grāmata ir fantastiska – bērni to lasa un pat zina no galvas. Galerijā Istaba ir izveidota bērnu zīmējumu izstāde Kaka un pavasarus, tāpēc es to zinu, biju aizgājis un paskatījos.

Par ko ir tā bērnu grāmatiņa?

Grāmatiņa ir par dzīvi. Par kaku jau ir tikai viens stāstiņš. Tā ir suņu kaka, kuru neviens nav novācis un zvirbulis saka, ko tu sēdi, Kaka, tur tevi tūlīt sabrauks zāles pļāvējs. Viņa noiet no ceļa un saka, ārprāts, cik te ir daudz brīva gaisa! Un Kaka iemīlas pienenē. Tā ir absurdā domāšana, kas ir Andrusam, bet tas ir tikai viens stāstiņš. Kopā tie ir trīsdesmit stāstiņi – tēta zeķes, traka jaka utt.

Tie ir tādi netradicionāli stāstiņi, kur bērns domā. Mēs jau bērnus vēlāk iestādām tā, kā vajag domāt. Bet bērns jau līdz skolai ir tik brīvi domājošs kā šais stāstos. Tāpēc bērniem tie ļoti patīk. Ja kādu šis vārds kaka uztrauc, tad es tas noteikti neesmu.

Bet bija jau vēl viena brīnišķīga tevis tulkota grāmatiņa par govi…

Tā jau atkal ir pilnīgi cita opera. Tas ir pieaugušajiem. Kad Gos smej.

Pavisam drīz Latvijā atkal ieradīsies somu dzejniece Heli Lāksonena, viņai nesen iznākusi arī pirmā bērnu grāmata, un saucas Piecaitkalns. Un dzejniece jau Latvijā ir labi zināma, Kad gos smei iznāca vairākos metienos.

Kā tu atradi Heli vai viņa atrada tevi?

Tulkojot es gribu Latvijā parādīt citu dzejas stilistiku, kura pie mums netiek praktizēta. Es to atradu un veidoju, varētu teikt, tādu kā tūri, dzejas braucienus kopā ar somiem, igauņiem, zviedriem un norvēģiem. Es Heli uzaicināju uz šo pirmo braucienu, es zināju, ka viņa neraksta somu valoda, bet gan dialektā. Raksta špāsīgus dzejoļus, īsus stāstiņus, un es ilgi domāju, kādā dialektā to atdzejot, jo no dialekta nav jēgas atdzejot literārajā valodā. Tā kā man radi no sievas puses dzīvo Salacgrīvā, mani šī valoda kā filologu neiedomājami fascinē. Un es vienmēr esmu domājis par to, kā to izmanot. Tā es savā ziņā šai grāmatai esmu radījis jaunu valodu, izmantojot tikai tās iezīmes, lai cilvēki saprastu, jo transkripcija vienmēr ir ļoti svarīga. Ja mēs zinām latgaļu valodu, tur izāk avīzes, mēs klausāmies kā to runā, tad šajā – Salacgrīvas dialektā, nav nevienas grāmatas. Heli Lāksonenas grāmata ir pirmā.

Tu esi ilgi dzīvojis Igaunijā, atbraucot mājās tikai uz nedēļas nogalēm, vai nejūties jau kā igaunis?  

Jā, kad strādāju Igaunijā, man noteikti bija igauņu akcents. Var jau būt, ka man tas ir saglabājies. Bet strādāt un dzīvot Igaunijā man bija interesanti. Man būtu garlaicīgi dzīvot tikai šeit un lasīt tikai latviešu literatūru, nodarboties ar latviešu dzejas kritiku vai taisītu kādu žurnālu. Man tas būtu par maz. Ja esi norijis kādu kultūru, ne tikai, pārzinot valodu, bet tajā esot, tad daudzas ierastas lietas izskatās citādāk. Esmu pārtulkojis gandrīz 50 igauņu un somu grāmatas. Es jau sāku igauniski rakstīt dzejoļus. Tallinā strādāju vēstniecībā un mana ikdiena nebija saistīta tikai ar dzeju, bet man iznāca grāmata ar dzejoļiem igauņu valodā.

Kā igauņi atšķiras no latviešiem?

Spilgtākā igauņu iezīme laikam ir viņu anekdotes, kuras igauņi stāsta par latviešiem, tāpat kā mēs par viņiem. Mēs ļoti labi zinām, ko stāsta latvieši un krievi par igauņiem un viņu lēno domāšanu. Kaut vai tā pati Urmas, Urmas, paskaties – beigta kaija! Un skatās debesīs. Bet igauņiem par latviešiem ir tāda anekdote; Dzemdību nams, trim sievietēm bērni piedzimst vienā laikā. Viena ir igauniete, otra latviete, trešā melnādaina. Bet notiek tāds fušiers, ka gaisma tai zālē nodziest un akušiere nezina, kurai kāds bērns dodams. Izdomā ienest tos bērnus zālē, lai sievietes pašas izvēlās. Māte jau savu bērnu jutīs. Pirmo ienes melnādaino, igauniete uzreiz kliedz – tas ir mans! Māsiņa saka, bet padomājiet!. Un viņa atbild, man vienalga, ka tik nebūtu latvietis!

Ar ko atšķiras igauņu domāšanas veids?

Jādomā, ar ko atšķiras igauņu sistemātiskā domāšana no latviešu domāšanas. To mēs redzam visos valsts attīstības rādītājos. Kaut vai kultūras jomā, piemēram Lielā Gada balvas pasniegšana literatūrā – par Mūža ieguldījumu Jānis Rokpelnis saņem balvu, lai varētu nomaksāt pāris mēnešu īri, igauņi saņem Kultūras ministrijas apbalvojumu 64 000 Euro. Tas pats notiek ar sakārtotu kultūras finansēšanas sistēmu – akcīzes nodoklis par tabaku un alkoholu Igaunijā vienmēr tiek novadīts kultūras projektu finansēšanai, un tā viņi bija ieguvēji arī krīzes laikā, kur mēs kultūras finansējumam zaudējām 70 % no pieejamajiem līdzekļiem, viņi neko. Politiķi mums saka, tas sīkums, mēs varam naudu aizņemties. Protams, ka varam, bet igauņiem, neskatoties uz to, ka ir lielākas algas un sociālās garantijas, budžets tiek noslēgts ar pluszīmi, domājot par cilvēku. Vēl viens piemērs – tu vari aiziet uz aptieku un turpat saņemt recepti no dežūrārsta, lai nopirktu nepieciešamās zāles. Tātad galvenais ir cilvēks.

Mēs laikam mazāk domājam par cilvēku un sabiedrību, vairāk par politiku..

Kādreiz igauņiem bija tāda interešu kopa kā Nākotnes institūts. Nosaukums varētu būt simbolisks, bet igauņi tur patiešām kala plānus par to, kā vēlas dzīvot nākotnē un par to, kas darāms, lai to sasniegtu. Šie plāni neattiecās tikai uz iekšpolitiku, bet arī ar Igaunijas vietu Starptautiskajā ekonomikā un politikā. Viens no šiem Nākotnes projektiem ir Somu tilts – tunelis starp Tallinu un Helsinkiem.

Šis Nākotnes institūts iemācīja politiķus un sabiedrību domāt nevis par pagātni, bet par to, kas darāms, lai dzīvotu labāk. Mēs jau nezinām, kas būs, kad nāks jaunā valdība, viss notiek tādā politisko interešu pašplūsmā, kar sabiedrības intereses netiek ievērotas. Man liekas, ka mēs Latvijā politiķiem veltām pārāk daudz uzmanības, viņi vairs nejūtas kā sabiedrības pārstāvji, bet gan kā pasaules varenie.

Sabiedrisko attiecību speciālistiem arī jāstrādā un jāsaņem alga, bet tā laikam nebūs šodienas tēma. Labāk pastāsti par to, pie kā tu pašreiz strādā.    

Man ir vairāki projekti un grāmatas, esmu spiests vairākas lietas darīt vienlaicīgi. Mans lielākais plāns laikam ir uz Latvijas simtgadi atdzejot igauņu eposu Kalevipoegs. Izdevums pieejams Elīnas Zālītes tulkojumā, tulkojums ir novecojis, un izskatās, ka viņa vairāk skatījusies uz vācu, nevis igauņu tekstu. Esmu atdzejojis igauņu tautasdziesmas, un esmu izstrādājis sistēmu kurā ir aliterācijas un asonanses, kur pastāv šis skaņu efekts, kas ir ļoti būtisks šai dzejai. Folkloristika tomēr ir minējumu māksla. Tad es gatavoju igauņu dzejas antoloģiju, aptverot materiālu, sākot to tautasdziesmām un beidzot ar mūsdienām. Esmu tik daudz tulkojis, ka man prasās izdot pārdomu un eseju krājumu par to, kas ir mana igauņu dzeja. Tur būs manas tikšanās ar dzejniekiem un dzejas piemēri. Tur būs arī eseja par igauņu dzejas huligāniem un par sešdesmito gadu liriku. Par Kontru, par Kivisilniku, dzeja ļoti dažādā stilistikā.

Kā tu cīnies ar laika trūkumu?

Man jau bail, ka būs vajadzīga sekretāre.

Ko tad viņa darīs, sēdēs tev klēpī?

Arī, bet viņai vēl būs uzdevums man visu atgādināt, kas darāms. Es esmu pieradis, ka nekad nav laika, un ka viss ir jāpaspēj. Kad es strādāju vēstniecībā, rakstīju tikai naktīs. Un vēl jau ir makšķerēšana, kas man ir galvenais.

Galvenāks par dzejošanu un visu citu?

Jā, protams. Tagad jau gan makšķerēju retāk. Lai nopirktu visu, kas vajadzīgs makšķerēšanai, jābūt ļoti bagātam. Vai tu esi svētdienas makšķernieks, un neko tādu nedari, vai tu esi mazliet profesionālāks, un tev jau jāiegulda tur nauda? Un vajag tulkot daudz, lai makšķerēšanai pietiek naudas.

Bet tu jau zivis laid atpakaļ ūdenī, kur tad ir tā jēga?

Man svarīgs ir process.

No kā tev tā zvejošana pielipusi?

No mana tēva. Es to esmu iepotējis dēliem, un viens no maniem puikām jau ir pilnīgs profesionālis un piedalās spiningošanas mačos. Es, kad pabeigšu Kaleva dēlu, piedalīšos. Arī par makšķerēšanu esmu uzrakstījis dzejoli.

Vai tev nešķiet, ka esi cilvēks, kas ar dzīvi vienmēr ir apmierināts?

Esmu budists pēc būtības kopš astoņdesmit trešā vai ceturtā gada, kad satikos ar Janu Kiplinski, es viņu tolaik atdzejoju. Viņam mājās bija ļoti laba angļu literatūra par budismu, kas šeit bija aizliegta, bet Tartu universitātē eksistēja orientālistikas pulciņš, kur tulkoja ķīniešu un japāņu filozofiskos rakstus. Bet makšķernieki jau vienmēr ir apmierināti ar dzīvi. Varbūt tas ir dabas iespaids. Varbūt arī dzejas iespaids. Nesen pie manis bija atbraucis igauņu dzejnieks Kontra. Viņš skrēja maratonu no Brīvības pieminekļa līdz Valmierai, un tas saucās Skrējiens līdz kliņķim. Kontra raksta tādus špāsīgus dzejolīšus. Iemācījies latviešu valodu, runā arī latviski un tagad jau raksta latviski. Karsts igaunis. Trakajās Stokmana dienās neko nenopirku, bet bija jauki just sasvīdušas miesas ar spageti man pretī. Kontra uzrakstījis milzīgu poēmu Natural born Lachplesis, fašistiskās Latvijas iznīcinātājs. Viņš cieta sakāvi savu spalvaino krūšu dēļ.

Veiko Merka raksta trīs dzīves pazīmes. Pirmā – visi vecie nomiruši, un jaunie neko nezina. Otrā pazīme – grūti r skriet pret kalnu, vēl grūtāk peldēt. Un ja zeķes nesmird, tu it kā neesi dzīvojis. Igauņi ir izveidojuši savu etnogrāfisko futūrismu, saglabājot veco veraviešu valodu un izmantojot moderno dzeju. Kontram pat ir dzeja – Etnofutūristisks hamburgers. Kaza starp divām siena gubām. Jā, es ar viņiem esmu ticies un atdzejojis, un man pašam ir priecīgi.

Vai tu dzīvo tā, kā tu gribi?

Tas ir nenormāls jautājums. Man reiēm škiet- es maiīšu pilnīgi visu. Man apnicis mocīties, jo tu strādā un strādā, bet tev pretī cilvēks vai nu neprot, vai negrib. Ir jābūt sadarbībai, jo nav jau tā, ka es varētu pats kokā kaut ko izgrebt un iet pārdot. Ļoti grūti ir izrauties no esošā. Esmu mainījis savu vidi un savus uzdevumus, organizēju izstādes, koncertus, valdības pieņemšanas. Es vēl uzspēlēju futbolu, izurbju caurumus ledū zivīm, kad jaunie caurumi nekožas, eju pa vecajiem. Ja tev neķeras pa jaunajiem, vari iet pa vecajiem. Tāda ir copmaņu terminoloģija. Braucu uz lauku mājām un cērtu mežu. Es neesmu ņurņa, dzejnieciņs, kas sēž pie rakstāmgalda un urbina degunu, kaut ko cieš un raksta.

Tu gribētu ko mainīt?

Es mainu nodarbošanos, izvēloties darbus. Tulkoju Mihelsones Mēra kaps, un turpinu ar tekstiem Nastaševa izrādei, kuru viņš iestudē Tartu. Bet var jau būt, ka man vajadzētu kļūt par celtnieku. Es tikai to vēl nezinu.

Guntars_Godiņš_1

 

Par ko šis domai?

Par ko ta doma agr kartupeļ?

Pēdejais pārs šķiras.

Ka tik domat labs doms!

Heli Lāksonena

Komentāri