Bēgt no teātra. Ģirts Ķesteris

kesteris_2014-1 (3) (439x640)

Aktieris taču ir cilvēks, kas grib sevi prezentēt, bet tu saki, tev nepatīk sevi redzēt, nepatīk uz sevi skatīties no malas.

Tā ir, ja tevis ir pārāk daudz. Acīmredzot manī ir kaut kāda iekšēja neapmierinātība ar sevi, ko es mēģinu labot, gadiem ejot, mēģinu sev/i līdzsvarot. Aktieris jau esi instruments. Tev vijoles nav, instruments esi tu pats. Tas nozīmē, ka sevi visu laiku kaut kādā veidā jāpucē. Tas ir tāds nebeidzams darbs ar sevi. Tu ņemies un ņemies ap sevi. Jau mēģinājuma procesā apkārt ir cilvēki, kas uz tevi skatās, vēro un prasa no tevis. Kādreiz mani Gruzdovs radināja nedomāt par rezultātu, bet par procesu. Viņš mācīja neapvainoties, jo režisora aizrādījums nav nekas personīgs. Tas ir darba process. Aktieris jau trenējas, tāpat kā futbolists, kuram arī tiek doti dažādi norādījumi. Tāpēc jau neviens neapvainojas. Šobrīd teātrī aktieri ātri vien mēģinājuma procesā notiekošo uztver ļoti personīgi. Tas rada profesijā tādus antisanitārus apstākļus procesā, kad paši lietojam sevi visā, ko mēs darām. Bet narcisisms, manuprāt, traucē cilvēkam būt laimīgam, ja paskatās no tāda personības izaugsmes viedokļa

Tava profesijas izvēle ir nejauša?

Gan gan. Vienkārši vajadzēja iestāties augstskolā, un mani, pirmkārt, interesēja filozofija. Pazinu vairākus filozofijas fakultātes studentus. Mans brālis bija vecāks par mani, viņš darbojās celtnieku vienībās. Un tur, protams, daudzi cilvēki bija lasījuši visādas gudras grāmatas. Tā bija aizraujoša pasaule, pieliekot tur klāt mazliet bohēmas, pavisam ideāli. Es jau divpadsmit gados lasīju Solovjovu un Kirkegoru, zināju, kas ir Kants. Būt tai domāšanā iekšā man likās tāds izaicinājums, lai gan filozofa izglītība pati pat sevi jau neko negarantē. Tā ir audzinoša, bet bezmērķīga. Un tomēr, man tas patika. Iestājeksāmenos bija jāliek fizika, un es sapratu, ka nepavilkšu.

Vai šobrīd nav tā, ka teātris ir tavas vienīgās mājas?

To es tā negribētu teikt. Mājas ir mājas, un teātris ir teātris, lai gan jaunībā tas viss varbūt izliekas pavisam citādāk. Teātris jau aktierim ir darbavieta, Tur mēs virpojam, tās ir stelles, kur aužam. Tā vai savādāk, tā tomēr ir vieta, kur mēs strādājam

Aktieris strādā ar emocijām, ar jūtām, ar tēlu pasauli, kā tu pēc tam spēj atslēgties no tā visa?

Emīls Dārziņš arī strādāja ar emocijām un jūtām, bet nezinu, kāpēc viņš gāja vērot, kā gaisā paceļas lidmašīnas un pētīja to rasējumus. Tā jau nebija, ka viņš paņēma un uzreiz sāka rakstīt notis…Bet ar savām jūtām es nestrādāju, nemēģinu samelot tajā, ko sauc par manu emocionālo pasauli. Tā būtu spekulācija, lai gan tā būtu vienkāršāk. Man ir svarīgi saprast, kas no kā sastāv. Un tad es izvēlos metodi. Tā ir tā mana sevis izglītošana, tas ir mans mācību process. Tad vēl vajag drusku talantu, mazliet apstākļu sakritības, un viss ir kārtībā. Tad tu esi tur, kur esi.

Kas teātrī ir visgrūtākais?

Ir tādi periodi, kad tu esi vairāk aktuāls, un kad tu esi mazāk aktuāls. Un tas cikliskums šai procesā ir ļoti sāpīgs, kad kādu brīdi neesi aktuālajā apritē. Kad tā ideja, kuru tu veido, tā ar kuru tu dzīvo, vairs nevienam īsti nav vajadzīga, jo kāds cits, kas ir blakus, varbūt ir aktuālāks. Tas nav vienkārši. Tad nevar dzīvot kā lācis ziemas miegā, tad jāstrādā vēl vairāk. Un vispirms jādomā, kas es šodien uz skatuves varu būt? Nevar jau vienmēr tikai dvest un lielos varoņus spēlēt. Sīkpiržus arī kādam ir jāspēlē. Ir tā, kā ir.

Man šķiet, tu vienmēr esi bijis pieprasīts …

Par to jau nav runa, es kā profiņš izdaru savu darbu, bet gadās jau visādi. Atceros, kad Dostojevska iestudējumā. kur man tika iedalīta francūža loma, Džilis teica – nu es nezinu, tu kā tāds teļš zaļā pļavā. Es laikam tiešām nezināju, ko es tur daru. Viņš man pēc izrādes pienāca klāt un vēl pateica – tu biji vissūdīgākais. Tu biji reāli sūdīgs. Un es labi apzinājos, ka tas tā arī bija.

Ko tu šodien sagaidi no teātra, kādu to gribi redzēt?

Man patīk kā Sīlis, Nastaševs, Znotiņš Reinis un Seņkovs runā par šo laiku. Viņi, arī izvēloties klasisku materiālu, sarunājas ar skatītāju laikā, kurā dzīvo. Viņi māk to darīt, un tā, ir laime, būt blakus. Apzinos, ka es precīzi izjūtu laiku un pretrunas, un man šķiet svarīgi runāt par to. Bet šie puiši ir tie, kas parāda, kāds būs Latvijā nākotnes teātris, varbūt ne vienmēr veiksmīgs, bet tāds, kuru es noteikti atbalstu. Man gribas būt teātrī, kas runā par laiku, kurā mēs te esam. Un tas man nav vairs svarīgi, vai tas notiek Šekspīra vai Sorokina vārdiem.

Kā domas par ideālu teātri savienojas ar darbu seriālā?

Tā taču ir milzīga pārslēgšanās, vēl tu ierunā filmas un reklāmas, strādā pie vairākiem projektiem.

Neko īpašu jau es tur nedaru, vienkārši lietoju profesiju. Tas gan nenāca viegli, atceros, pirms gadiem divdesmit mani neviens reklāmās neņēma, es tam biju pilnīgi nepiemērots. Tembrāli it kā normāli, bet citādi visādi, garām. Iemaņas jau laikam nāk ar gadiem. Es nesaku, ka šie blakus darbi mani veidotu vai izglītotu kā personību. Kā paspēt vai nepaspēt, tā ir figņa, tā vienkārši ir plānošana. Varbūt es ar to mazliet bēgu no teātra. Ir citi cilvēki, citi kontrakti. Kāpēc es saku – bēgu, tāpēc, ka, teātrī uzturoties visu laiku, tu vairs citu neko neredzi un nesaproti. Aktiera profesija ir ļoti atkarīga no režisora, no kolēģu viedokļa, un tad tu tā te dzīvo tādā lielā subjektīvo vērtējumu lokā, un neko vairs nesaproti. Nevajadzētu jau baigi uzspringt uz to, ko katrs par tevi saka un domā. Kāpēc es te vispār aizvien daros? Tāpēc, ka te ir iespēja dzīvot tēlā, tātad uzlikt sev pašam kādu masku. Un tā ir, ja tev ir aiz kā aizslēpties, tad tu vari būt ļoti personisks. Man tas sagādā bezgalīgu baudu – būt intīmam un personīgam. Te teātrī es to varu atļauties to, ko dzīvē cilvēks nevar atļauties.

Tu saki, teātris ir teātris un mājas ir mājas….

Es teicu, ka teātri un mājas nevajag jaukt. Mājas ir tad,kad tu aizej mājās.

Un kas tur ir, kad tu aizej mājās?

Nu nekas tur nav. Man seriālā robotiņu uzdāvināja, es no rītiem to ieslēdzu…

Vakarā izslēdz?

Nē, viņš pats izslēdzas.

Mājās lasi grāmatas vai klausies mūziku?

Tad jau iznāk, ka visi iet mājās lasīt grāmatas un klausīties klasisko mūziku. Ko tur citu darīt, vai ne? Tie būtu tādi svēti meli par sevi. Es reizēm uzmazgāju savu dzīvokli. Kad robots pastrādājis, nāku es, tīrīt dzīvajā! Man tur ir ko darīt, man ir ļoti gaišas flīzes, iznāk diezgan liela ņemšanās.

Tad pamatā tu nodarbojies ar tīrīšanu, nav jau slikti, tu strādā un, pārnācis mājās, tūlīt pat sāc tīrīšanas darbus!

Tas ir viens no aspektiem, ko mājās tiešām var darīt.

Arī vasarā?

Šovasar, teiksim, jau paredzētas 14 brīvdabas izrādes. Tevi iesēdina mašīnā un ved, nekas nav jādara, visi priecājas un smejas, galā jānospēlē izrāde, un tu esi iepazinis Latviju. Tur sanāk īsts Es tevi mīlu Latvija pārgājiens ar pusdienām vietējā krodziņā un brīvdabas pastaigām, gribi vai negribi.

Kas bez darba vēl notiek tavā dzīvē, ja teātris nav galvenais?

Mājās arī jāstrādā pie lomas. Saka jau, ka 70 procenti jāpadara mājās un 30 procenti – mēģinājumā. Izklausās, ka es dzīvoju kā iznirelis, bet ar to jau nevajag lepoties, ja cilvēks mājās strādā, ņem darbu uz māju.

Un kas būtu mājās jādara?

Mājās vajag atpūsties. iedzert vīnu vai alu, cik atļauj veselība. Man, teiksim, patīk pēc darba paskatīties futeni. Es, teiksim, reizi pa reizei vakarā paskatos arī kādu izrādi. Redzēju Gada balvu mūzikā, tu bija tāds džeks pie klavierēm un spēlēja kā Dievs, pēc tam sapratu, – Osokins. Pārsteigumi jau kaut kādi ir dzīvē, tā jau nav.

Vai ir lomas, kuras tev gribētos teātrī nospēlēt, jeb tu jau to uztver pavisam vienkāršoti un saki, labi, ko dos, to darīšu?

Kādreiz jau mums teātrī bija tāda tradīcija, kad visus tos briesmīgos personāžus kā Kaligula, Drakula un citus, vienmēr spēlēju es. Frankenšteina materiālu arī Džilis izvēlējās un iedeva Laurai. Es tad padomāju, paldies Dievam, ka ir vēl kāds, kas tos monstrus var nospēlēt. Šoreiz Dainis Grūbe, es domāju, paldies Dievam, man ir miers. No vienas puses ir it kā vilkme to darīt, bet no otras puses, labi. Kaut kā tie ļaundari noēd emocionālo enerģiju. Kaifs jau baigais, bet tas ir ļoti smags darbs.

Vai aktieris var atļauties vērtēt izrādes, kurās viņš spēlē?

Tas ir tabu. Ja esi piekritis konkrētam darbam, tad jāstrādā. Bet parasti jau visi ņaud, kad kaut kas neizdodas. Bet tam jau domāts mēģinājuma process, un tas ir aktiera pienākums – būt drosmīgam un uzņemies atbildību par darbu ar sevi un aktiera darbu ar režisoru pie izrādes. Savas pretenzijas diplomātiski jāizrunā, nevis emocionāli jāizdzīvo. Bet dažreiz vajag arī izmočīties un pabļaustīties.

Kad tu pēdējoreiz esi kārtojis attiecības ar režisoru?

Katru sezonu vienreiz mēģinājuma periodā to katrs to var atļauties. Sen man tā nav bijis.

Emocijas uzliec uz bremzēm?

Kā man reiz teica multimediju mākslinieks Artis Dzērve, kad vēl braucām uz Lietuvu pie Māra Martinsona- es filmēties, bet viņš, pie sava drauga Martinsona:Vecumā cilvēks sakrāli attīrās. Man jau liekas, ka cilvēks uz vecumu paliek labāks. Es pat esmu aizcirtis durvis un atstājis mēģinājumu, izpūtis gaisu, otrā dienā atkal nācis atpakaļ. Laikam pēdējoreiz psihoju pie Džiļa, pateicu, Ej dirst, un aizgāju. Kad atgriezos, biju jau daudzmaz nomierinājies. Galu galā jau režisors ir tāds kā izredzētais. Viņš vada procesu, viņš visu no malas redz. Viņš ir kā treneris, kas vada futbola komandu vai kādu citu tīmu. Treneris jau arī ir atbildīgs par rezultātu, ne tikai spēlētāji. Viņš skatās un redz no malas

Tavas mīļākās lomas teātrī…

Kāpēc jādomā par labākajām lomām, domājot par lielākajām veiksmēm? Īpaši komfortabli laikam es nejūtos nevienā lomā. Man ne īpaši patīk tā lieta. Es uz skatuvi neeju mirdzošām acīm. Drīzāk jau zobus griežot, jo visa psihofizika tam pretojas. Un ir skaidrs, tūlīt es lauzīšu sevi. Gribēšanas gan tur laikam nav nekādas. Tai brīdī, kad tu uzkāp uz skatuves dēļiem, viss mainās. Bet līdz tam tur nekāda kaifa nav. Tas nav slinkums, tās tas ir normāli, un tā tam jābūt. Tā ir profesionāla pazīme – negribēt, nevis gribēt.

Tu sev nepatīc?

Dažreiz es sev teātrī arī patīku. Ir bijuši periodi, kad esmu bijis par sevi sajūsmā. Kad viss notiek pats no sevis, kad tevi skatītājs nēsā uz rokām, tu saņem vienu balvu pēc otras, uz ielas tevi atpazīst un uzrunā. Un tad, kad tu to vismazāk paredzi un gaidi, tas viss pēkšņi beidzas. Kritika vairs tevi neslavē, balvu vairs nav, un tu domā, kas tad nu?

Vai kritiķu atzinība un balvas nereti nav apstākļu sakritības rezultāts?

Tas jau nav svarīgi, bet tas aktierim ir visnotaļ patīkams laiks Tad arī naudas ir daudz vairāk.

Tev taču nauda ir – tu daudz strādā!

Ir atšķirība starp daudz un daudz. Kredītus es tolaik necentos atdot, lai gan to varēju izdarīt. Ko es darīju ar to naudu? Es dāsni dzīvoju, meitenes aicināju uz restorāniem, pirku mašīnas. Skops es neesmu, un tas man ir no dabas.

Kas teātrī mainās?

Nāk jauni favorīti, par mani tagad vairāk jūsmo omītes.

Man tā gadījās pie ārsta, daktere atcerējās mani 24 gadu vecumā, kad biju iebraucis Rīgā viesizrādēs no Valmieras. Katrs jūsu pieskāriens, katrs jūsu žests man ir atmiņā, mēs zālē to sajutām kā erotisku pieskārienu, viņa teica, kamēr slimnieki gaidīja rindā. Šodien man neko tādu vairs neviens nesaka. Un arī teātrī kādreiz attiecības bija veselīgākas, bezrūpīgākas. Pašreiz valda tāda pārspīlēta atbildības sajūta par skatītāja reakciju, par izrunāto vārdu. Tajā visā ir kaut kāda nevajadzīga piesardzība. Visi ir tādi kā norūpējušies. To laikam sauc darba kvalitāti! Drusku smieklīgi.

Vīrietis aktieris, ko tas dzīvē nozīmē​?

Kad iet pasaules čempis un spēlē Rīgas Dinamo, uz skatuves var dzirdēt kafejnīcā ieslēgto televizoru. Kad kafejnīcā visi kliedz, ir iesisti vārti, vai atkal viss ir kluss un nekas nenotiek. Tātad zaudējam. Profesijas prestižs pirms gadiem trīsdesmit noteikti bija augstāks, aktiera profesija bija īpaša. Piecdesmit gadu vecumā aktiera dzīve tikai sākās, jo viņš tad sāka svinēt savas lielās jubilejas. Šodien piecdesmit gadi nekāds notikums vairs nav. Es gan nezinu. kā tas toreiz bija, bet redzēju televīzijā, kā Eduardam Pāvulam jubilejā dāvināja sivēnu. Pāvula, Artmanes vai Harija Liepiņa dzimšanas dienas Latvijā bija valsts nacionālie svētki.

Vai tev arī netuvojas kādi nacionālie svētki?

Man jau bija, tas ir nodarīts. Sivēnus uz skatuves nenesa, bet direktors man uzdāvināja lielu bildi – Kaligulu. Un, tā kā es sevi ne īpaši mīlu, un man nav arī nekāda foto arhīva, tad visas tās bildes kaut kur noklīst.

Tev ir stilīgs dēls​​?

Priecājos, kad viņš pārvācās no dzīvokļa Ķīpsalā uz Vecrīgu, biju priecīgs, jo tad viņš kādu brīdi dzīvoja pie manis, kādus divus mēnešus. Es biju baigi priecīgs. Tas man bija pietrūcis. Tādas vienkāršas saiknes, lai gan viņš agri cēlās un gāja uz darbu. Kad viņš jau bija aizgājis, es cēlos un mēģināju pamīties uz trenažiera. Kad vakarā nācu mājās, viņš jau gulēja vai strādāja. Pasaku čau, čau, ko tu tur traucēsi? Bet bija patīkami. Dažreiz parunājām. Mēs labi saprotamies. Jā. Bet zināma problemātika attiecībās ar sievietēm mānā dzīvē pastāv. Es laikam vairs nedzīvoju mīlestības ilūzijās. Taureņi jau parasti nomirst, un es tos esmu meklējis ilgi.

Kā risināsim jautājumu?

Laikam jau jāpaliek pie patikšanas kopā būšanas brīžos. Visskaistākā lieta ir mīlēt ikdienu. Un, ja es to nemāku, tad es vismaz par to runāju. Tās ir manas problēmas. Būtu jau liekulīgi apgalvot, ka es piecdesmit gadu vecumā nepārdzīvoju vientulības perspektīvi. Mācītājs Rubenis saka, – cilvēks nav radīts, lai būtu vienpatis. Man visvairāk laikam patiktu staigāt pa krogiem un klausīties džezu. Bet es jau vairs tā nedzeru. Un kur var iepazīties​? Internetā vai uz ielas? Bet internetā jau ir traki sarežģīti, tu jau nezini, kas tur beigās patrāpīsies. Un kādas man patīk sievietes, es īsti nezinu. Kad patīk, tad patīk.

Kas ir aktiera profesija tev kā vīrietim?

Es visu laiku saku tā, ja kāds nāk uz teātri strādāt par aktieri kaifu ķert, tad tā nav īstā vieta. Darbs kā darbs. Tu nāc uz darbu grāvi rakt, tā arī pret darbu izturies!.

Tu ej uz skatuves un pārvērties...

Pārvēršos. Un ne tikai uz skatuves, bet arī tais pašos seriālos. Un es gribētu kaut kad spēlēt tādā garākā seriālā, kur man ir divas meitas, dēls, sieva, varbūt no sievas es esmu šķīries, bet blakus man ir mīļotā sieviete. Es gribētu nospēlēt lomu, kuru man tā līdz galam nav izdevies izdzīvot dzīvē.

 

 

 

 

 

 

 

 

18 thoughts on “Bēgt no teātra. Ģirts Ķesteris

  1. Pingback: adam and eve deals
  2. Pingback: aeries abcusd
  3. Pingback: Brazilian Hair
  4. Pingback: mujer de negocios
  5. Pingback: bullet sex toy
  6. Pingback: Bullet
  7. Pingback: Email Archiving

Komentāri