Gleznot gaismu. Gleznotāja Dace Lielā

dace1

Māksliniekam uzdot pirmo jautājumu grūti, gleznotājs ir tāda netverama profesija.

Nezinu. Kas tad tā par profesiju? Tas nav amats. Nekur taču neņem darbā par gleznotāju. Nav tādas darbavietas. Var vēl tikai par krāsotāju mācīties. Būtībā jau tas ir kā mācīties valodu, bet tas jau pats par sevi vēl neko nenozīmē.

Tad kā dzīvē tiec galā bez amata ?

Cilvēks jau ir vai nav mākslinieks. Ir vai nav apguvis šīs lietas. Visus jau nevar iemācīt vai iztaisīt par māksliniekiem.

Tu vienmēr esi tikai gleznojusi?

Jā, vienu brīdi pastrādāju par pasniedzēju Mākslas akadēmijā, vienu brīdi Rozentāla vidusskolā, bet man skolas nepatīk, ne jau dēļ satura, bet dēļ mācību procesa un kā tas tiek organizēts. Tā ir tāda trako māja! Skola tiešām ir kas šausmīgs. Otrreiz es pati noteikti negribētu iet skolā. Kad sāku strādāt skolā, pirmais šoks man bija tie zvani. Tad bērni visi kaut ko paķer, drāžas pa koridoriem un ieņem jaunas sēdvietas citās klasēs. Tad atkal ir tas šausmīgais zvans. Ik pa 45 minūtēm kāds cits priekšmets, kuram jāpieslēdzas. Viņš sēž pie manis zīmēšanā un viņam priekšā ir kaut kādas burtnīcas, jo matemātikā būs kontroldarbs. Būtībā jau tas skolnieks nekam nepieslēdzas.

Nevar taču tā organizēt dzīvi, ja grib kaut ko apgūt, ik pa 45 minūtēm darot pilnīgi ko citu un tā sagaidot kādu rezultātu. Var taču tos priekšmetus mēģināt sadalīt pa dienām, lai ar mācibām tomēr var nodarboties drusku nopietnāk.

Kā sākas glezna, no sajūtām no galvas, no atmiņas?

Tas ir tā – man ideju gleznošanai ir daudz vairāk, nekā es varu izdarīt. Un visvairāk jau laikam mani ietekmē apkārtējā vide.

Kad es kādu laiku kaut kur dzīvoju, tad vizuālajā atmiņā veidojas tēls. Tas paliek man atmiņā, es tajā atgriežos un mēģinu to uzgleznot. Es nevaru gleznot nezināmas lietas. Man jāzina, kā tur tas viss īsti ir un kā tur nav.

Tu saki – materiāla ir pārāk daudz, kur tu to saglabā?

Galvā. Es nekad neko nepierakstu un skices netaisu. Neko tādu nedaru. Tas viss galvā salikts tādos kā plauktiņos, un kad man ko no tā jāpaņem, es atceros . Par to esmu daudz domājusi, un tas tur ir saglabājies. Ir tādi motīvi, kas gadus divdesmit gaida, līdz tiek realizēti. Un tad man liekas, varbūt labi, ka toreiz nesteidzos to uzgleznot, jo uztvere ar laiku tomēr mainās.

Pēdējos gadus gleznotājas Daces Lielās tuvākais motīvs ir daba…

Daba man kādreiz bija otrajā plānā, bet tagad tas laikam tiešām ir galvenais. Pašreiz tā ir, bet es nezinu, kā vēl būs. Tas mainās. Visu laiku jau liekas, tu vēl neesi apguvis to un neesi izdarījis šito. Visu laiku ir tāda sajūta, it kā tu kaut kam gatavotos.

Kāda ir tava krāsu izjūta, vari to formulēt ?

Īstenībā jau krāsu pamatsajūta nemainās, es uz krāsu nemaz tik ļoti nepaļaujos. Tas vienmēr atkarīgs no gaismas un noskaņojuma.

Uz ko tu paļaujies?

Uz tonalitāti kā tādu. Tā krāsa jau staigā. Glezniecība jau sākas, kad blakus ir divas krāsas. Tonālajā glezniecībā krāsu attiecībām jābūt ļoti smalkām. Un tas viss varbūt nemaz nav tik krāsains.

Vai tu dzīvo tikai savā pasaulē?

Nē, es lasu grāmatas un klausos mūziku. Man gan nav nekādas sistēmas, lasu visu pēc kārtas. Grāmatu sižetus parasti neatceros. Tas, ko atceros, ir sajūtas vai īpaši teikumi. Vēstījums kā tāds. Kad izlasīju Marselu Prustu, man sākumā bija grūti sākt pārlasīt ko citu.

Cilvēks, kas katru dienu iet uz darbu, teiksim, ceļas septiņos un nāk sešos mājās, uz tevi taču tas neattiecas. Kā tu sāc un plāno savu dienas ritmu?

Kopš man ir suņi, diena sākas ar viņiem. Un vienreiz dienā man viņi jāved uz suņu laukumu, lai izskrienas. Tad man diezgan tālu jāiet. Suņi gan man ir bijuši vienmēr. Seteri man patīk. Un tad es domāju, viss, man suņu vairs nekad nebūs! Bet paiet laiks, un atkal nevar bez viņiem iztikt.

Kā sākās tava aizraušanās ar zirgiem?

To es neatceros, bet bērnībā kad vajadzēja kaut ko uzzīmēt, es vienmēr zīmēju zirgus. Kad man bija kādi pieci, seši gadi, es zirgus cītīgi vēroju, lai zinātu, kā viņi izskatās.

Kas tavu prāt ir māksla?

To tā nevar pateikt. Īpašs vēstījums varbūt. Tam tur ir jābūt. Un laiks tur vienmēr ievieš korekcijas. No formas viedokļa katrā mākslas darbā jābūt kam īpašam, kam tādam, ko jebkurš nevar izdarīt. Tas prasa ilgstošas studijas un bagātu iztēli. Autora redzes atmiņai, un šim darbam kaut kādā ziņā jābūt unikālam.

Saka, mākslinieks var strādāt ar lielāku atdevi, kad ir nelaimīgi iemīlējies, tad viņš šo mīlestības enerģiju akumulē savā darbā.

Man tā nav. Es vislabāk varu strādāt, kad man par neko nav jādomā, kad nav nekādu cilvēcisku vai sadzīvisku problēmu. Īpašu stāvokli, lai strādātu, man nevajag.

Tad jau tomēr arī gleznošana ir darbs un amats?

Tas process – gleznošana nav emocionāls. Ir sajūta par to. ko vajag izdarīt, bet tas ir jāprot uzlikt uz audekla. Un tas laikam nemaz nav arī roku darbs. Pirmkārt jau tas jāizdara galvā. Atšķirībā no mūziķiem mums nav katru dienu jāvingrinās. Un ir vajadzīgs miers, lai šīs kompozīcijas un krāsu sakarības varētu analizēt.

Zini, ko par tavām gleznām domā skatītājs ?

Man ir liels noslēpums, ko domā tie, kas atnāk uz izstādi vai apmeklē darbnīcu. Tas man vienmēr ir bijis liels noslēpums, bet parasti jau cilvēki uztver tikai to, kas tur attēlots, un ne vairāk. Ja gleznā nav konkrēti atpazīstama objekta, cilvēki visbiežāk ir neizpratnē. To taču var baudīt, bet skatītāju bezpriekšmetiskums laikam mulsina.

Tu esi līdzīga franču aktrisei, kas ietur zināmu distanci pret apkārt notiekošo, tajā pašā laikā apburot ar savu noslēpumaino smaidu. Kā tu dzīvo mīlestību?

Es domāju, labi, ka ir tāda mīlestība, bet tas uz pasaules noteikti nav viss. Mīlestības ir dažādas. Un tad ir tādi cilvēki, par kuriem tu noteikti esi atbildīgs. Mīlestība jau var būt arī traka. Un traka tā laikam ir tad, ja nav pārliecības par to otru cilvēku. Tādu mīlestību es laikam nezinu, manās gleznās tādas mīlestības nav.

Vai tavā dzīvē ir tādi notikumi, kurus tu gribētu aizmirst, un tādi, kurus vienmēr gribas atcerēties?

Es par dzīvi neko tādu īpašu nedomāju, un nekas tāds īpašs ar mani laikam nav noticis. Varbūt dzīvoju kādās dīvainās ilūzijās, visu laiku domāju uz priekšu. Un tad atjēdzos, ka tas viss jau ir aiz muguras. Bieži atceroties to, par ko citi tik ļoti jūsmo, man liekas, nekas īpašs jau ar mani tur nav noticis. Vislabāk man patīk atcerēties bērnības notikumus un atgadījumus kopā ar draugiem. Tās noteikti ir balles vairāku dienu garumā, kādas nekad vairs nebūs. Viss, kas notika ārpus mācībām, man patika un likās neiedomājami interesants. Bet daži notikumi bija ļoti smieklīgi. Atceros, kā bērnībā ar draudzenēm svinējām Ļeņina dzimšanas dienu. Ar galdiem, teatrāliem svētku uzvedumiem un koncertiem. Citreiz mēs ar draudzenēm saģērbāmies par vecām vecenēm un gājām pa ielu, bet citas meitenes skatījās. Un mēs tik traki smējāmies. Kad atkal tiksimies, varēs to visu pārrunāt!

Par ko runā mākslinieki, kad satiekas?

Apspriež jaunumus, izstādes, apmainās viedokļiem. Pa tiešo jau bieži autoram neko nesaka, bet aiz muguras jau viss tiek pateikts.

Tev patīk skatīties mākslu muzejos?

Muzejā es visur jūtos kā mājās. Londonā man, piemēram, patīk Vēstures muzejs. Mani jau daudz kas iedvesmo, viss sākot ar agro renesansi. Bet tādas vienas autoritātes man nav.

Tas ir skaisti, ja var gleznot?

Kaut kas jau tur noteikti ir skaists. Bet ne jau tas, ko es gleznoju. Būtībā jau es gleznoju gaismu. Un tajā visā laikam ir arī kas skaists. Varu gleznot tikai to, kas man patīk. Pamatā gleznoju krāsu attiecības. Un cilvēki man arī patīk, bet pašreiz liekas, ka jādara kas cits. Figurālās kompozīcijas mani vairs īsti neinteresē. Gleznoju, jo ir tāda sajūta manī, kuru gribu nostiprināt. Tās nav dabas parādības, bet gan pavisam vienkāršas lietas kas varbūt pat arī atkārtojas. Te ir runa par mākslas tēlu, un es tās lietas gleznoju.

Vai tu redzi sapņus?

Sapņos redzu to, kas noticis pirms kāda laika. Dažreiz tur redzu arī mammu un tēvu, kas jau ir miruši. Citreiz tie sapņi ir negaidīti un jocīgi. Reti, bet reizēm redzu to, kas vēl tikai būs. Cenšos šos sapņus neņemt galvā. Bet citreiz atkal ir tik interesanti skatīties, ka negribas celties augšā, bet skatīties vēl un vēl.

Tu daudz esi viena?

Man patīk būt vienai. Un, lai kaut ko darītu un varētu izdarīt, tev jābūt vienam. Un man viss patīk, cilvēki, pilsētas, jūras un kalni. Ja vajadzētu izvēlēties, es pat nezinu, kur es gribētu dzīvot, ja man jautātu, kur es gribu dzīvot ārpus Latvijas, tad tā būtu Parīze. Skaidrs gan ir tas, ka tas nekad nenotiks, bet tomēr….

Zinu, ka mulstu no cilvēkiem. Man patīk, kad cilvēki runā. Pašai sarunās piedalīties man ir grūti, liekas, es tai brīdī runājot nemaz nedomāju. Un tikai tad, kad saruna beigusies, un atkal esmu viena, es īstenībā sāku runāt, un tad man, pēkšņi, ir tik daudz ko teikt..

 

 

3 thoughts on “Gleznot gaismu. Gleznotāja Dace Lielā

Komentāri