Jūra šalc, putni dzied, un zvēri atstāj pēdas. Dailes teātra aktieris Juris Strenga

Strenga_2

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Saruna ar Dailes teātra aktieri Juri Strengu

Juris Strenga – intelektuāls aktieris un režisors ar jauna cilvēka domāšanu un uzskatiem par dzīvi, bez rozā brillēm un apskaužamu humora izjūtu. Aktiera kontā epizodes vairāk nekā 60 kino un televīzijas filmās, bet galvenais spēles laukums jau 58 sezonu Jurim ir Dailes teātris.

Pašreiz rit mēģinājumi jaunajai izrādei. Man tur ir viena replika. Ko tādu? Un tas ir pirmajā cēlienā viss. Šodien man tomēr izdevās pateikt. Izdevās, bet daždien es nogaidu – un neizdodas. Režisors ārkārtīgi skrupulozi strādā ar citiem kolēģiem.

Un netiek līdz jums? Kāda bija tā replika, nu ja?

 Nē. Ko tādu? Un šai stāstā ir visa mana dzīve. Pirmos desmit gadus teātrī es vēl gaidīju lielās lomas. Bet bija tikai mazas lomiņas ar visādiem tādiem ko tādu tekstiem. Un, kad es sagaidīju tās lielās lomas, man likās, tas tā būs un paliks, un vilksies ilgi un dikti, bet tas viss diezgan ātri beidzās. ( Smejas) Un man tagad atkal ir jāgaida. Mūža otrā daļa tad ir veltīta šim visnotaļ svarīgajām replikām. Iestudējumā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu man astoņpadsmit reizes izrādes laikā jāpasaka. Es esmu noguris. Es esmu šausmīgi noguris, kas zināmā mērā ir arī patiesība. Gaidot cilvēks drausmīgi nogurst. Man visu dzīvi ir sekojis gaidīšanas faktors, it īpaši filmējoties.

Jāgaida, lai filmētos, lai sagaidītu savu režisoru un savu epizodi, lai gaidītu vilcienu vai lidmašīnu, lai brauktu turp un atkal atpakaļ uz mājām. Un biļešu nav! Ir jāpērk puķes vilciena pavadonei, jābiedrojas un jādzer šņabis līdz Rīgai, lai kaut kā tiktu uz mājām. Un tad vēl tie kinostudiju garie koridori! Es vēl tagad naktīs trūkstos augšā aukstiem sviedriem, atceroties visus tos kino piedzīvojumus. Man tie visi sapņos, nezinu kāpēc, saistās ar Maskavu, Kijevu vai Odesu. Un tie koridori ir bezgalīgi gari. Un tā filmēšana sapnī ir ļoti intensīva un es tur runāju krieviski. Tad pēkšņi tas viss beidzās un nav neviena cilvēka. Visi kaut kur pazūd. Man nesamaksā.

Tas jau laikam tādos gadījumos pieder pie lietas…

Jā, tas pieder pie lietas, bet nav nekāda transporta, atkal nav nekādu biļešu. Neviena nav. Un es pat nezinu, kur es atrodos. Un man nekas cits neatliek, kā staigāt pa tiem šausmīgi tukšajiem koridoriem un pilsētu, kas man ir pilnīgi sveša. Tie tiešām ir murgi, kas iesēdušies manās kaula smadzenēs un es netieku no tā vaļā. Jā, un tā tu gaidi, gaidi, kas notiks, bet izrādās – viss jau ir noticis.( Smejas) Un ko gaidīt vairs nav.

Finišs ir klāt, un tam nopietni jāsagatavojas.

Kā notiek tā gatavošanās?

Lasot filozofiskus traktātus un apcerējumus.

Tur jau rakstīts, ka viss būs labi.

Jā, galvenais ir nomierināties, aiztaisīt acis un atbrīvoties.

Jā, un iegremdēties sevī dziļi, dziļi. Es pašreiz esmu palicis pie Ošo. Viņš neatzīst nekādas reliģijas, un pilnīgi pareizi. Jo nāve noteikti nekādu mierinājumu nenes. Viens tu esi no sākuma gala līdz beigu galam, kā teica Rainis.

  1. gadā Jūs esat beidzis kordiriģēšanas klasi un tajā pašā gadā iestājies darbā Dailes teātrī, kā tas bija iespējams?

Jā, es beidzu Mediņus un kādus divus gadus mācījos arī konservatorijas kordiriģēšanas klasē. Tad nodarbojos Roberta Ligera teātra studijā, pēc tam bija studijas trešajā Dailes teātra studijā. Mūziku studējot, tomēr jāpieliek lielas pūles. Es vēl atceros iestājeksāmenos kādu puisi, kurš bija krietni vecāks par mums citiem. Viņam uzņemšana komisijā norādīja uz dikcijas trūkumiem, bet viņš pats to pat nebija ievērojis. Un, kad viņam jautāja, kāpēc viņš izvēlas aktieru fakultāti, viņš ar pilnu pārliecību skaļi nošļupstēja Tur ir mazāk atbildības! Aktierim ir vienkāršāk, nav kā mūziķim vai kordiriģentam, jāmācās mūzika! Tur izsisties nemaz nav tik vienkārši.

Jūs gribējāt būt diriģents, vai tā varbūt bija vecāku vēlme, lai gan atceros savu tēvu, viņam arī jaunībā patika pie spoguļa diriģēt. Jūs savu dzīvi arī vēlāk vairs neesat saistījis ar kori? Varbūt diriģēšana ir tāda latviešu slimība?

Vienalga kā arī nebūtu, tā noteikti ir tāda izrādīšanās.

Tā kā, tur tiešām ir tikai viens solis, un tu esi teātrī iekšā.

Lielākā vai mazākā mērā es jau visu savu kordiriģēšanas mācību laiku konservatorijā koķetēju ar teātri.

Man Jūsu teiktajā klausīties patīk, jo jūs esat patiess, bet var jau būt, ka jūs visu varat tik godīgi izstāstīt, jo esat aktieris?

Tas tāpēc, ka es pret sevi izturos ļoti nenopietni un man šķiet, ka es esmu pati pēdējā persona, kuru vajadzētu izcelt visā šai lietā.

Bet Jūs taču esat aktieris, aktieris taču grib sevi izcelt jebkurā gadījumā.

Jā, tur ir kaut kāda pretruna dīvainā kārtā, bet tas atkal attiecas uz izrādīšanos. Uz to, ka ir patīkami saņemt skatītāju uzmanību. Un galvenais ir apmānīt skatītāju, jo tās jau ir pilnīgas muļķības, ko mēs no skatuves stāstām, ko darām ar tiem, kas mums uzticas un sēž skatītāju zālē. Vispirms jau mēs apmānām sevi un tad apmānām arī viņus. Tā ir ļoti lipīga procedūra. Interesanta un azartiska spēle, kas prasa zināmu pielāgošanos. Un tas beigās ir milzīgs gandarījums, kad var piečakarēt tos cilvēkus, kas sēž zālē vai pie ekrāna. Maza vai liela, tam īsti pat nav nekādas nozīmes.( smejas)

Jūs laikam vissmalkāk tos cilvēkus piečakarējāt uz Dailes teātra skatuves Branda lomā?

Jā, tur vispirms Brands piečakarēja mani. Tas, pēkšņi, bija tik zvērīgi nopietni, es pirms tam tiešām nebiju neko lielāku pirms tam spēlējis par šo brīnumaino ko tādu?

 Tik traki jau laikam tomēr nebija?

Varbūt tur vēl bija kāds teikums klāt, bet tam nav nekādas lielas nozīmes, bet tas bija negaidīti, jo loma bija iedalīta Harijam Liepiņam. Es jau nebiju nekas, bet Ilmārs Blumbergs kopā ar Modri Tenisonu uzstāja, ka dublantam jābūt man. Liniņam nekas tāds nebija ne prātā. Galveno lomu uzticēt cilvēkam, kas galvenokārt blandījās apkārt, filmējās un sēdēja bibliotēkā. Man jau arī neko īpašu nebija ko darīt teātrī.

Tad jūs sākāt lasīt, negribas ticēt?

Ne jau tikai tāpēc. Lasījis esmu vienmēr, bet man bija brīnišķīgs laiks pirms Branda. Man bija laiks lasīt un iegūt kaut kādu izglītību, kaut vai iemācīties valodas, ko es darīju krustām šķērsām.

Jūs valodas mācījāties pats, nedzirdot oriģinālo izrunu?

 Nu jā, nu ko tad? Pirmkārt jau sēžot kora mēģinājumos. Tai brīdī, kad basiem nekas nav jādara, es skatos, mans draugs tenors mācās angļu valodu. Es domāju, es esmu sliktāks, paņemšu vācu valodas grāmatiņas un iemācīšos. Skolā man jau bija vācu valoda, kuru es tā arī neiemācījos. Bet te tā no mazām grāmatiņām viss notika. Vācu valoda man aizgāja, tad jau vajadzēja poļu valodu.

Kā jūs pārbaudījāt, vai tās valodas funkcionē, vai jūs kāds saprot?

Esmu mēģinājis arī saprasties šais valodās. Ja jau mani daudzmaz var saprast un es varu izskaidroties, tad darbs nav bijis veltīgs. Protams, klausījos plates, daudz braukāju uz Poliju un skatījos teātri, kas tolaik bija modē un rakstīju vēstules poļu valodā, kas nemaz nav tik vienkārši. Sāku čehu valodu, bet tā iestrēga, angļu valoda aizgāja diezgan labi. Tagad es lielāko daļu lasu angļu valodā. Man šausmīgi patīk burlaku romāni. Stīvens Kings no viņa 50 grāmatām man mājās ir vismaz 40 lielākoties oriģinālā. Protams, es izlaižu specifiski amerikāniskus jēdzienus, vārdiņus vēl paskatos vāŗdnīcā. Es tās grāmatas lasu, pilnībā nepārvaldot valodu. Sarunu valodā man nav prakses, it īpaši bez vitaminizētiem dzērieniem tur nekas nesanāk, bet ar šiem rosinošajiem palīglīdzekļiem esmu pat Āfrikā runājis par filozofiju, saviem dzīves uzskatiem un par Bībeli.

Mēs tomēr nepabeidzām Branda tēmu.

Kā Ilmārs gribēja, tā jau arī notika, bet Liniņš jau mēģināja galvenokārt ar Hari(aktieris Harijs Liepiņš), Kārlis Auškāps bija režisora asistents, un mēs sētā mēģinājām otro sastāvu. Tais retajās reizēs kad Liniņš atnāca, viņš uzsēdās uz intonācijām, tā kā mēs arī tālāk par pirmo ainu ar viņu netikām, līdz beidzot izmetām to ārā pavisam. Mēs jau vairs nekoncentrējāmies uz lomu, bet gan nepārtraukti domājām par to, kās tas īsti bija jāpasaka. Un es ar visu savu diriģenta muzikālo dzirdi nevarēju to visu izrunāt tā, kā Liniņam vajadzēja. Un Liniņa metode šai ziņā aizvien vēl ir dzīva, es dzirdu, ‘Trīs māsās Andrejs Žagars nabaga Trim māsām saka priekšā, kā jārunā. Ja režisors grib panākt savu intonāciju, kas nav aktierī pašā, tad viņam galu galā viss sajūk un viņš vairs neko nevar izdarīt. Aiz izmisuma viņam atveras čakras, un viņš aiziet tādā mākslīgā transā, kam vairs nav nekāda sakara ar konkrēto izrādes materiālu.

Tā jau laikam dažreiz sanāk...

Tas gan ir bezgala jauki, un tie ir skaistākie brīži. Tā dēļ ir vērts nodarboties ar aktiera mākslu. Tas mani ir vienmēr sajūsminājis, un es par to esmu rakstījis piezīmes. Kad es nomiršu, mans dēls Gustavs to visu izmetīs, tāpat kā es izmetu savas mātes rakstītās vēstules. Bet kur lai liek šos papīrus? Neko jau ar to vairs nevar iesākt. Mans teātra cietuma kameras biedrs Āris Rozentāls nāk man virsū ar nemitīgiem uzmundrinājumiem. Viņš saka, ka man padodoties un tas esot tik interesanti! Bet es jau labāko esmu uzrakstījis! Padomju laiks man devis neizsmeļamu absurdā teātra materiālu.

Vai jums šķiet, ka absurda teātris nu jau otrajā cēlienā neturpinās?

Turpinās, bet vairs nav jautrības. Mani stāsti par teātri un dzīvi šodien vairāk ir skumji, tur banku laupītāji sēž šlipsēs. Tas mani neiedomājami tracina, un es saprotu, ka tas ir pārbaudījums, lai neielēktu upē, nekāptu uz vantīm, nelēktu Daugavā.

Kas jūsos palicis no Branda lomas?

Tas bija laiks, kad es sajūsminājos par notikumiem Čehijā, kur notika pirmā atbrīvošanās kustība Austrumeiropā, es braucu uz Prāgu, liku savas piezīmes teātrī uz ziņojumu dēļa, un partijas sekretāre teica- šito gan noņemiet Strenga, tas ir disidentisms, šito gan noņemiet!    

 Vai tad šodien neviens jums to vairs nav teicis?

 Jā, arī tā ir gadījies.

Ko šodien nedrīkst rakstīt un likt pie sienas?

Es tās lietas vairs nedaru, bet pēdējais, ko atceros, ir, kā režisors Džilindžers man pienāca klāt un teica – Nu ko Strenga, tu gan te atkal esi izpaudies! Es kādu laiku rakstīju tādas mazas lapiņas par to, kas notiek teātrī un liku tās pie sienas. Rakstītāji pie mums teātrī ir bijuši vairāki, Emīlija Bērziņa, kuras dzīvoklī es aizvien vēl dzīvoju, Velta Krūze, un pēc tam tā niša palika tukša. Man jau vienmēr bija kaut kādi pieraksti, un es teātra bufetē pie sienas ieviesu sienas avīzi Iedzērāja piezīmes. Liku tādas lapiņas laukā par to, kādas ir izrādes un kas notiek. Un viss caur tādu kā iedzērāja prizmu. Tas kolēģiem ļoti patika un bija diezgan smieklīgi. Bet pēc galvenā režisora norādījuma es to vairs nedaru.

Jūs nekad neesat spēlējis pie Džilindžera?

Pie viņa es neesmu spēlējis un nekad nespēlēšu, jo viņš mani nekad neaicinās. Es esmu konservatīvs un jo vecāks es palieku, jo vairāk uzskatu, ka cilvēkam ir jābūt konservatīvam, jo ir kaut kā jāsatur tas, kas jau ir izsists no eņģēm. Pie kaut kādām pamatvērtībām tomēr ir jāturas un ir lietas, kuras nedrīkst pārkāpt, jo mēs jau tomēr atbildam par tiem cilvēkiem, kas nāk uz teātri un uz mums skatās. Mums viņiem vajadzētu palīdzēt dzīvot, nevis sist. Tas nozīmē ne tikai jautrību un izklaidi, bet arī kaut kādas jēgas ziņā. Lai cilvēkam būtu kāds atspaids no visas tās teātra būšanas. Jā, nu kur tad mēs palikām, atkal pie Branda.

Jā, mēs visu laiku pie tā Branda atgriežamies, un kaut kā netiekam tur iekšā..

Ko tad mēs tur iekšā vairs varam izdarīt? Tur iekšā mēs jau esam izstaigājušies krustām šķērsām, izbraukājušies ar to brīnišķīgo platformu, kas bija uzbūvēta uz skatuves. Jā, tur viss bija labi, gan Blumbergs ar savu platformu, gan Pauls ar savu mūziku. Vaivods kopā ar Sirmā kori grib to mūziku kaut kā reanimēt, jo tā ir skaista, nopietna mūzika. Mēs ar Ausmu tur parunātu tekstus no izrādes. Ir tāds plāns, bet var jau būt, ka tādus plānus nemaz nedrīkst izpaust.

Vai aktierim ar laiku, no visām lomām un izdzīvotajiem tēliem pašam nemainās raksturs?

Teātris jau atstāj iespaidu uz raksturu. Man Brands ir atstājis ietiepību un turēšanos pie kaut kādiem saviem principiem.

Vai jūs tāds nebijāt jau pirms tam?

Biju jau gan, bet loma šīs rakstura īpašības manī pastiprināja. Un pareizi Ziedonis teica. Ausma, es taču ar viņu nevaru dzīvot, viņa nāk un mājās nes visādus mošķus.

Visi tie viņas tēli nāk kopā ar viņu manā istabā un traucē man dzīvot. Protams, ka aktieris nemaz tik vienkārši nemaz netiek vaļā no šim lietām. Var jau ticēt vai neticēt, bet sievietēm laikam tie mošķi nāk vairāk līdz..

Kā jums ir ar tiem mošķiem?

Es vieglāk tieku no tā vaļā. Uzskatu, ka aktierim, esot teātrī, sevi vairāk jāsaudzē, nevis atklāti jāplēš uz āru savas vainas. Man īpaši nepatika Liniņa metode, kuru viņš piemēroja Eduardam Pāvulam, novedot aktieri līdz milzīgai nervu spriedzei. Es jau domāju, ka tā ar aktieri nedrīkst darīt, un aktierim sevi ir jāaizsargā no tādām lietām. Ir jābūt distancei pret to, ko tu spēlē.

Tikai tad jau skatītājam ir interesanti, kad lomā ir daļa ironijas.

Bet iemiesoties un izdegt tēlā – tas nevar būt teātra mērķis, ja aktierim tad rodas problēmas ar psihi, tas nedrīkst notikt!

Kas ir tas, ko jūs lasāt, vai jūs tur esat ceļotājs, vai ir tā, ka jūs bez tā nevarat?

 Ar to lasīšanu ir dažādi. Caur grāmatām esmu mēģinājis sev dzīvē iegūt kaut kādu sajēgu par daudzām un dažādām lietām. Bet ar laiku esmu aizvien attālinājies no visām filozofijas sistēmām un citām dzīves gudrībām, tagad man patīk piedzīvojumu romāni. sevišķi autobiogrāfiski un vēsturiski romāni. Jaunībā, kā visi jaunieši tolaik, aizrāvos ar eksistenciālismu. Līdz mums teātrī tas kaut kā neatnāca, lai gan Pēteris Pētersons jau sāka kaut ko šai virzienā darīt ar Frišu un Dirrenmatu, bet tas viss turpat arī palika. Publika nebija tam gatava, nemaz nerunājot par absurda teātri. Viens no maniem mīļākajiem tēliem ārpus teātra, atgriežoties pie gaidīšanas, ir Godo, no Godo gaidot. Man pašreiz galvā dzīvo šie citāti. Tas nav labi, es cenšos no galvas izmest nenozīmīgas atmiņas, tāpat kā citu drazu, ir lietas, ka nav svarīgas, un tās jācenšas no galvas dabūt ārā. Kādreiz es pierakstīju mākslas padomes sēdes, un kā tur atklājas dažādi cilvēki, un cik daudz tur bija melīguma!

Vai Jūs zināt, kāpēc Latvijā ir tik daudz labu mūziķu?

Tāpēc, ka viņi turas uz kauliem.

Uz kauliem?

Protams, es muldu, bet tajā ir daļa taisnības. Tālākā nākotnē latviešu vairs nebūs un valodas arī nebūs. Uz laukiem Kurzemē kaut kas vēl paliks. Un tie daži tad noteikti vēl dziedās latviešu dziesmas un spēlēs latviešu teātri. Slepus, aizsedzot logus un durvis. (smejas)

Jūs pie tā teātra tomēr turaties?

Nu kur tad es likšos. Bet galvenais, ko es daru – cērtu kokus un retinu savu mežu. Man ir septiņi hektāri.

Jūs gribat teikt, ka ejat mežā un pats gāžat kokus?

 Vispirms jau pa trim gadiem reizi izcērtu pamežu. Tālāk es eju ar mazo cirvīti un izcērtu resnākus kokus. Nu nopirku lielāku cirvīti, tas ir tāds fuksītis čošča. Ja jums ir kaut kas zāģējams, nopērciet čošcu, tas ir pats labākais!

Veikalos taču pieejami tik dažādi elektriskie zāģi!

Sūdi tie visi ir!

Tur vajag drausmīgu spēku, lai ar fuksīti zāģētu kokus.

Man tas spēks acīmredzot ir! Es ņemu fuksīti un savu cirvi, šoziem es visu ziemu nokurināju savu malku. Un jātaisa divi trīs gadi uz priekšu. Un tagad es gaidu katru bridi, rēķinu katru stundu un dienu līdz pirmizrāde, kad nākamajā dienā es jau būšu prom no teātra un mežā iekšā ar savu cirvīti. Tā man ir balva. Jūra tur šalc, putni dzied, un zvēri atstāj pēdas. Tas ir man uzticēts pienākums. Kad vecā saimniece nomira, man uzticēja kapus un mežu.

Kas jums ir teātris bez tā, ka aktieris dzīvo izejot uz skatuves un viņam ir veltīti skatītāju aplausi?

Ja man būtu jāatgriežas pie sava sākuma, es laikam atkal neietu garām teātrim. Teātris ir šausmīgi interesants, man tur patīk vērot cilvēkus, ne tikai viņu lomās un ikdienā, es acīmredzot esmu vērotājs, tāpat kā tas, kas visu to putru ar cilvēku izdomāja un uztaisīja. Viņš ir vienaldzīgs. Protams, ka manī ir zināma līdzcietība un piedalīšanās interese, bet tajā pašā laikā es tomēr esmu vērotājs. Visās teātra dzeršanās, kurās esmu piedalījies, nekad neesmu varējis laicīgi aiziet projām. Man sieva Ilze, (žurnāliste Ilze Strenga) kad pārrodos mājās, vienmēr pārmet, Juri, atkal tu esi tik vēlu! Ir pieci vai seši no rīta, un tikai tad tas paliek interesanti, kad viss jau iet uz galu, tikai tad tas viss pa īstam sākas! Un tā tas ir vienmēr! Tie ir citi cilvēki, citas attiecības un cita dzīve. Tas vairs nav teātris.

 

 

 

 

 

 

One thought on “Jūra šalc, putni dzied, un zvēri atstāj pēdas. Dailes teātra aktieris Juris Strenga

Komentāri